Askolds Rodins: Bārenīte Lāčplēša diena

Šāgada sabiedriskās domas aptaujā tikai ceturtā daļa aptaujāto varēja pateikt, kas īsti tiek svinēts. Pērn un aizpērn precīzi uz šo jautājumu varēja atbildēt vien nepilni desmit procenti aptaujāto. Salīdzināt šos skaitļus nebūtu īsti korekti, jo šogad tie iegūti interneta aptaujā, kurā piedalījās respondenti vecumā no 15 līdz 49 gadiem. Taču vispārējo situāciju iespējams iezīmēt. Sava loma noteikti bijusi "kases filmai" Rīgas sargi, kurā ļoti uzskatāmi parādīti 1919.gada 11.novembra notikumi Rīgā. Tomēr jau minētā aptauja liecina, ka mazāka izpratne par Lāčplēša dienas nozīmi ir respondentiem vecumā no 21 līdz 31 gadam un nepilsoņiem. Par nepilsoņiem viss tā kā būtu skaidrs — tā nav viņu diena, neprasīsim liekuļošanu — padomju vara sen izbeigusies. Taču rosina uz pārdomām fakts, ka Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai Lāčplēša diena šķiet maznozīmīgi svētki, kaut arī šajā dienā izšķīrās valsts nākotne. Vētrainajā 1919.gada pavasarī uz tiesībām pārvaldīt vēl tikai iezīmēto valsti pretendēja trīs paralēli pastāvošas valdības. Latvija atradās robežsituācijā un tobrīd nebūt nebija droši zināms, pa kuru no trim iespējamajiem ceļiem tā aizies. Bez Kārļa Ulmaņa vadītās valdības pastāvēja arī mācītāja Andrieva Niedras valdība, kuru balstīja Vācija, un lielinieka Pētera Stučkas valdība ("brīva Latvija brīvā Krievijā"). Niedras valdība aizgāja nebūtībā jūnija beigās pēc Cēsu kaujām, kurās, jāatzīst, galvenais militārais spēks tomēr bija no Igaunijas atnākušie "talcinieki", kas, starp citu, to darīja lielākoties praktisku apsvērumu dēļ: ja latviešus sakautu un Ulmaņa valdība faktiski kļūtu rīkoties mazspējīga, nākamie "uz strīpas" būtu igauņi. T.s. Rietumkrievijas armija jeb bermontieši (armijas nominālais pavēlnieks bija Pāvels Bermonts-Avalovs) kontrolēja Zemgali un oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai, ieņemot Pārdaugavu. 11.novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums, kas beidzās ar bermontiešu izdzīšanu no valsts. Jāpiebilst, ka viņi vēl kādu laiku maitāja dzīvi Lietuvai, valstij, kas tobrīd reāli bija tikpat "zaļa" kā Latvija. Tieši tad par realitāti kļuva demokrātiskā Latvijas Republika. Atskaites punkts, uz kuru balstās Latvijas turpmākā vēsture. Katra tauta nāk no savas vēstures, un katrai tautai savas valsts nodibināšana nozīmē kvalitatīvi jaunu attīstības pakāpi. Tieši vēsturiskā atmiņa bija tā, kas "turēja gatavībā" vēlmi atjaunot savu valsti divdesmitā gadsimta beigās, un tas tika izdarīts, tiklīdz šī iespēja radās. Latvijas valsts vēsture nav sevišķi gara, un attiecīgi nav arī sevišķi daudz notikumu, kurus tomēr vajadzētu zināt katram pilsonim. Lāčplēša dienā pieminām notikumu, kas pieder pie tādiem. Tāpat kā 1918.gada 18.novembris, 1940.gada 17.jūnijs, 1990.gada 4.maijs. Protams, arī abu deportāciju datumi. Tas nav īpaši pētīts, taču, spriežot pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, Lāčplēša diena, tāpat kā mūsu valsts proklamēšanas diena, tiek svinēta daudzviet pasaulē, kur ir latviešu diasporas. Nupat uz Maskavu aizvesta filma Rīgas sargi. Ja reiz aizvesta, tātad būs kam skatīties, un varbūt pat uzzināt. Tikai, teiksim, trešās paaudzes Krievijas latvietim nezināt par Lāčplēša dienu nav nekāds grēks — atšķirībā no tepat Latvijā dzīvojošajiem. Sabiedrībā palaikam uzvirmo debates, vai skolās Latvijas vēsture tomēr nebūtu jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Ir savi par un savi pret. Taču fakts, ka to, kas īsti ir Lāčplēša diena, nezina gados jauni cilvēki, liek domāt, ka vēstures mācīšanā kaut kas nav kārtībā ar akcentu salikšanu, vai varbūt vēl ļaunāk — ar vērtību sistēmu. Kad neliekas svarīgi, kas tad īsti notika tajā 1919.gada 11.novembrī, un, atbildot uz jautājumu teikt, ka bija "vēsturisks notikums" (6% respondentu) vai ka "Lāčplēša diena tiek svinēta par godu Lāčplēsim" (8% atbilžu). Labi vēl, ka neparādījās rokopera Lāčplēsis. Ja līdzīgu sabiedriskās domas aptauju rīkotu jaunnedēļ, tā, visticamāk, rādītu labāku, taču diezin vai principiāli atšķirīgu ainu. Ar Lāčplēša dienu saistītie notikumi pieder pie tām mūsu vēstures epizodēm, ar kurām varam lepoties. Pamatoti lepoties. "Aptuvena nojēga" par to, kas notika un kādas tam bija sekas norāda uz cieņas trūkumu pret pašu vēsturi. Ja paši īsti necienām, nav pamata gaidīt, kur nu vēl prasīt, lai to darītu citi.