Askolds Rodins: Breša funkcija

Ja likumprojektam īsi pirms trešā lasījuma iesniedz priekšlikumus, kas būtiski ietekmē šī dokumenta saturu, tas parasti nozīmē, ka likumdošanas procesā iejaukusies kāda neredzama roka. Priekšplānā gan parādās tikai šīs rokas gribas paudējs. Šajā gadījumā — kas to būtu gaidījis — ziņneša kvalitātē iznira Vilnis Bresis (ZZS). Viņa iesniegtie un Saeimas vairākuma atbalstītie priekšlikumi būtiski sašaurina definīciju, kas tad īsti uzskatāmi par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Apmēram tāpat būtu, ja par kabatzagļiem sāktu klasificēt tikai tos, kas svešu maciņu izvelk no svešas kabatas, bet, ja no somiņas — tas neskaitās. Nedz publiskajā telpā manīts, nedz kuluāros dzirdēts, ka Bresis būtu jurisprudences lietpratējs. Grūti iedomāties, ka ilgajos politiķa gados Bresis būtu apzināti slēpis zem pūra tik vērtīgu sveci, grūti iedomāties. Jāpiebilst, ka Breša iniciatīvas neguva par likumprojekta sagatavošanu atbildīgās komisijas atbalstu. Breša grozījumi, nākot par svētību noziedzīgi iegūtas naudas legalizētājiem, dabiski, vienlaikus padarīs dzīvi smagāku tām tiesībsargājošām iestādēm, kuru uzdevums ir apkarot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas atmazgāšanu. Par zināmu apjukumu plenārsēžu zālē liecināja nekonsekventie balsojumi: vairāki deputāti, kas balsoja pret Breša labojumiem, tomēr atbalstīja likumprojekta pieņemšanu kopumā. Izšķirošajā balsojumā pogas nespieda seši tautas priekšstāvji. Zīmīgi, ka pieci no tiem pieder pie valdošā vairākuma frakcijām. Īpaši būtu jāpiemin divi deputāti un viena frakcija. Dzintars Ābiķis un Jānis Lagzdiņš (abi TP), kas balsoja pret Breša priekšlikumiem un likumprojektu kopumā. Atšķirībā no Breša Lagzdiņu pamatoti uzskata par visai kompetentu juristu. Nav ne mazākā pamata domāt, ka viņa un Ābiķa centieni nepieļaut izkropļotā likuma pieņemšanu būtu kaut kāda kaprīze vai prāta aptumsuma izpausme. Katrs deputāts taču pats sev nosaka to robežu, kuru nedrīkst pārkāpt arī tad, ja to prasa frakcijas disciplīna. Protams, ja vien spēj to izdarīt. Ja pietiek prāta un grēku nasta nav pārlieku smaga. Bet interesantās frakcijas lomu sev izvēlējās Saskaņas centrs (SC), kas pietiekami konsekventi "vilka līdzi" koalīcijas frakcijām. Bez SC disciplinētības nebūtu ne Breša labojumu likumprojektā, ne paša Saeimā akceptētā likuma. Balstiņu nepietiktu. Jo sliktāk valstij, jo labāk SC? Kā lai te neatceras periodiski uzvirmojošas un pierimstošas kuluāru runas par "īsto Maskavas projektu"? Ne šķietamo, izrādīšanai izlikto, bet to īsto, to, kas vajadzīgajā brīdī nepievils. Šodien Valsts prezidents Valdis Zatlers rīko konsultatīvu apspriedi, pēc kuras izlems, vai izsludināt likumu vai arī atsviest to atpakaļ Saeimai — lai uztaisa, kā nākas, atbilstoši Eiropas Komisijas (EK) direktīvai, bez kuras mūsu tautas kalpi, visticamāk, nemaz neķertos pie noziedzīgi iegūtas naudas apkarošanas likuma izstrādāšanas. Starp citu, saskaņā ar EK direktīvu likumam vajadzēja būt gatavam jau pagājušā gada nogalē. Valsts prezidentu gaida nopietna izšķiršanās — vērsties vai nevērsties pret tiem, kas viņu ievēlēja augstajā amatā. Atbalstot neredzamas rokas rīkojumu, tātad bezatbildīgi pieņemto likumu, arī prezidents rīkotos bezatbildīgi. Deputāts Bresis savu funkciju izpildījis, Saeimas balsu regulatori arī. Palikusi pēdējā barjera — Valsts prezidents. NATO Bukarestes samMitā Zatlers spēja īstajā brīdī pateikt škic Krievijas prezidentam. Gribas ticēt, ka viņš spēs to pateikt arī neredzamajai aizkulišu rokai. Plenārsēdē izskanēja, ka Breša "priekšlikums ir atnācis no Ventspils". Neviens neiebilda, nebija arī jautājumu, kas domāts, piesaucot Ventspili. Sīka epizode, kas vedina uz padrūmām pārdomām. Saeimu Latvijā — vismaz līdz šim tā bijis — ievēl demokrātiski. Ja neskaita komiķi Boldānu, arī 9.Saeimu ievēlēja bez būtiskiem demokrātiska vēlēšanu procesa pārkāpumiem. Ja demokrātiski ievēlētas Saeimas rīcību — un pagājušās ceturtdienas balsojumi to parādīja ļoti uzskatāmi — var noteikt neredzama aizkulišu roka, tas rada bažas, ka tādējādi tiek ļodzīta vēlētāju uzticēšanās demokrātiskai politiskajai sistēmai. Tas padara vēl akūtākas tautas tiesības atlaist pašas demokrātiski ievēlētu, taču uzticību zaudējušu Saeimu. Vēlētājs nav sapieris, var atļauties arī kļūdīties.