Askolds Rodins: Demokrātija konflikta zonā

Tāpat kā tas ir pie mums, arī Izraēlā parasti nav neapstrīdami uzvarējušu partiju, un, lai Knesetā būtu "balsošanas mašīna", jāveido koalīcijas. 1998. gada Saeimas vēlēšanās skaitliski visvairāk mandātu tika pavasarī dibinātajai Tautas partijai, taču sākotnēji tai nācās palikt opozīcijā. Otrdien ievēlētajā Knesetā viskuplāk (28 mandāti) būs pārstāvēta tagadējās ārlietu ministres Cipi Livni vadītā kreisi centriskā partija Kadima, taču, kā uzskata eksperti, Izraēla tiks pie labējas valdības — bez Kadima. Negaidīti labi (15 deputātu vietas, trešais rezultāts) startējusi krievvalodīgo partija Mūsu Mājas — Izraēla, kas bija izvēlējusies konkrētajā situācijā efektīvu priekšvēlēšanu lozungu: nav lojalitātes — nav pilsonības. Tas par arābiem, kuri grib iegūt Izraēlas pilsonību. Šī partija, visticamāk, piederēs pie valdošās koalīcijas veidotājām. Atsevišķi būtu jāpiemin 11 deputāti, kas Knesetā pārstāv vairākas Izraēlas arābu partijas — turpat piekto daļu šīs valsts pilsoņu veido arābi. Iepriekšējā sasaukuma parlamenta tribīnē palaikam ir skanējušas Izraēlas valstij stipri vien nedraudzīgas runas. Kāds deputāts pirms vēlēšanām pat atļāvās pateikt, ka katra partijai Kadima atdotā balss ir "lode palestīniešu bērnam". Jāpiebilst gan, ka arābu deputāti Izraēlā nekad nav pat tuvu stāvējuši izpildvarai, un acīm redzot tā būs arī šoreiz. Viena no Izraēlas smagākajām problēmām ir un paliek saskarsme ar palestīniešu teroristisko (par tādu to atzinis vairākums demokrātisko valstu) organizāciju Hamas, kuru klaji atbalsta Irāna, kas oficiālā līmenī neatzīst Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu. Hamas nostāja ir tieši tāda pati, tikai tās "argumentācija" ir teroristiska darbība. Palestīnas valsts izveidošanas veicināšanai un cerot, ka varbūt nāks saprašanās, Izraēla 2005.gadā izveda savu karaspēku no Gazas joslas, pie viena evakuējot (vietumis nācās lietot spēku) arī ebreju kolonistus. Rezultāts bija graujošs un pilnīgi pretējs gaidītajam. Palestīnas pašpārvaldes vēlēšanās totāla naida un Izraēlas iznīcināšanas sludinātāji Hamas ieguva 76 no 132 deputātu vietām. No šīm 76 vietām 46 tika iegūtas vienmandāta apgabalos. Nav grūti iztēloties, ko tieši attiecībā uz ebrejiem un Izraēlas valsti deputāta amata kandidāti solīja saviem vēlētājiem. Hamas līderis Ismails Hanija kļuva par Palestīnas pašpārvaldes premjeru. Pēc miniatūra pilsoņu kara Hamas padzina mērenākas palestīniešu organizācijas (Fatah) ļaudis un kļuva par neierobežotiem noteicējiem Gazā — 41 kilometru garā un 12 kilometrus platā zemes pleķītī pie Vidusjūras, kurā mīt aptuveni pusotrs miljons cilvēku. Bloķējot Gazu, Izraēla minimizēja spridzinātāju pašnāvnieku iespējas, toties pieauga izšauto paštaisīto raķešu skaits. Kopš 2005.gada rudens Izraēlas virzienā izšauti aptuveni 3,5 tūkstoši paštaisīto raķešu. Ir daži desmiti bojā gājušo un vairāki simti ievainoto. Izraēla atbildēja ar precīziem aviācijas triecieniem un galu galā arī ar plašu sauszemes operāciju. Jāteic, ne visur Hamas uzskata par teroristisku organizāciju. 2006.gada ziemā Hanija saņēma toreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzaicinājumu ierasties Maskavā, un Kremlī izskanēja vārdi, ka, lai kā tiktu vērtēts Hamas, ir jārespektē palestīniešu tautas izdarītā izvēle. Hitlera nākšana pie varas 1933.gadā tāpat bija vācu tautas izdarīta izvēle, un par šo izvēli vēlāk nācās smagi samaksāt — arī nesot lielus civiliedzīvotāju upurus. Palestīniešu tauta maksā jau tagad. Gaisa triecienos mazāk, taču Izraēlas sauszemes operācijas gaitā cieta arī daudzi Gazas civiliedzīvotāji, un lielā mērā tāpēc, ka Hamas teroristi par savu ugunspunktu vietām apzināti izvēlējās skolas, slimnīcas un citas sabiedriskas celtnes. Izmantot civiliedzīvotājus kā dzīvu vairogu — tas pieder pie Hamas karošanas taktikas. Un iznāk efektīgi skati, ko rādīt televīzijā, — Izraēlas armija, redz, netaupa ne sievietes, ne bērnus. Šiem skatiem ir sekas: Rietumeiropā daudzviet tika rīkoti mītiņi, kuru dalībnieki prasīja "apturēt Izraēlas agresiju Gazā". Šādi motīvi diemžēl ieskanas arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Cēloņi tiek jaukti ar sekām. Hamas zināja, ka nevarēs bezgalīgi nesodīti terorizēt Izraēlu, ka tam reiz būs militāras sekas, kas neizbēgami skars arī Gazas civiliedzīvotājus. Jebkurā bruņotā konfliktā pastāv diskutabls jautājums par stiprākās puses atbildes rīcības samērību. Interesanti, ko protesta mītiņu dalībnieki prasītu no savu valstu valdībām, ja viņiem uz galvas sāktu gāzties primitīvas un neprecīzas, "uz dullo" izšautas, taču nāvi nesošas raķetes? Ar Ēģiptes starpniecību notiek mēģinājums panākt Izraēlas un Hamas pamieru, kas, domājams, būs sekmīgs. Taču lai kāda koalīcija izveidotos Knesetā, perspektīvā Izraēla var sēsties pie sarunu galda ar Palestīnas pašpārvaldi, taču ne ar teroristiem.