Askolds Rodins: Dubultā prognoze

Svētdien televīzijā viņš aizrunājās pat līdz TP un Jaunā laika (JL) aliansei: "Ja TP apvienotos ar JL, tas būtu valstisks lēmums (..) TP rīcībspēja un JL, kā saka, pieskatītu, lai rociņa neieslīd." Nav gan īsti skaidrs, vai novēršama ieslīdēšana vispār, vai ieslīdēšana vēl dziļāk. Gundars Bērziņš, visticamāk, teica paša domāto. To netieši apliecina fakts, ka TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis pēcāk sazinājies ar Bērziņu, lai noskaidrotu, ko tas īsti gribējis pateikt. Jēga bijusi - labējām partijām jākonsolidējas. No aktīvas politiskās darbības maliņā nogājušais, taču TP autoritāti joprojām baudošais Gundars Bērziņš ir "brīvais strēlnieks", kas tomēr diezin vai publiski teiktu kaut ko tādu, kam pilnīgi noteikti nebūtu atbalsta partijā. To pašu gan nevar sacīt par JL valdes locekli, par partijas pelēko kardinālu dēvēto Danu Titavu, kura sniegtā intervija lasāma vakardienas Latvijas Avīzē. To caurvij doma, ka labējo kašķēšanās ir ļoti slikta lieta, kas varētu pat novest pie Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas. Lai novērstu valsts attīstību šajā virzienā, Titavs uzskata, ka "iespēja ir vienīgi tā, ka TP un JL, apzinoties situāciju, nonāk pie neizbēgamas nepieciešamības runāt un ap sevi koncentrēt citus politiskos spēkus…" No intervijas izriet, ka kaut kādas sarunas "kafejnīcu līmenī" jau notiekot. Paust bažas, ka "nonākam lielākā enerģētiskā atkarībā no Krievijas" un vienlaikus taustīties pēc savienības ar TP, kuras politika enerģētikas jomā akurāt vērsta uz šīs atkarības palielināšanu - tas izskatās vismaz dīvaini. Vienkāršā valodā runājot, tiek ieskicēta jauna koalīcija un neizbēgami jauna valdība. Jau prognozēts, ka Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību politiskajās ragutiņās sēdinās rudens pusē. Decembrī pēc Aigara Kalvīša (TP) valdības demisijas sekoja neveiksmīgs mēģinājums izveidot Saeimā piecu partiju koalīciju, precīzāk, mēģinājuma simulācija. Balsu vairākumam pietika ar četru partiju balsīm, un JL nācās "palikt pie ratiem". Opozīcijā. Koalīcijā joprojām nav vienprātības administratīvi teritoriālās reformas jautājumā. Reformai pretojas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kurai iespējami lielāka mazu pašvaldību saglabāšanās droši vien ir tālākas politiskās pastāvēšanas jautājums. Savukārt TP reformas pabeigšana ir kaut kas līdzīgs goda lietai. Necik sen TP reālais līderis Andris Šķēle pat piedraudēja ar Godmaņa valdības krišanu, ja šī lieta nevirzīsies uz priekšu. Šīs reformas jautājumā TP un JL domstarpību nav. Pagājušajā mēnesī JL reitings nokrities līdz rekordzemajam 3,5% līmenim. Atbalsts "aizgājis" pie vēl pat neizveidotās Sandras Kalnietes un Ģirta Kristovska partijas (6,3%, vairāk nekā TP - 5,3%), kas sabiedrības skatījumā acīm redzot "pārmantojusi" savulaik JL akcentētās nostādnes par godīgu valsts pārvaldi un cīņu pret korupciju. Pat ja "sarunas kafejnīcā" no TP puses ir vienkārši mēģinājums padarīt ZZS pielaidīgāku teritoriālās reformas jautājumā, tā nebūs zaudētāja arī tad, ja pamainīsies koalīcijas sastāvs un vieta tajā atradīsies arī JL. TP ir savs diezgan stabils elektorāts, kas savu izvēli nākamajās vēlēšanās varētu mainīt tikai gadījumā, ja partija pieļaus kādu grandiozu kļūdu. Šāda iespējamība ir niecīga, un TP pirms nākamajām vēlēšanām mierīgi varēs teikt, ka strādājusi kopā ar JL, kas, Gundara Bērziņa vārdiem sakot, "pieskatījusi", lai TP "rociņa neieslīd". Aplūkojot TP un JL iespējamo tandēmu jau minētās tautas dziesmas kontekstā jāteic, ka TP redzama kumeliņa lomā - kājiņa var paslīdēt, tas nav nekas ekstraordinārs. Cita lieta - jātnieciņš JL. Ja cepurīte nokritusi - kauns padarīts, un tas nekas, ka pie vainas patiesībā bijis kumeliņš. Ir pamats uzskatīt, ka JL stabilo elektorātu veido cilvēki, kas kritiski vai pat noliedzoši skatās uz TP. Ja JL, čupojoties ar TP, zaudēs, kaut vai daļēji, arī šo cilvēku uzticēšanos - kas vispār paliks pāri? Ar radu un draugu balsīm vien 5% barjera var izrādīties nepārvarama.