Pavasarī nāca maza atlabšana (6,6%), taču septembrī atkal jau 4%. Ārēji kongresā viss noritēja gods godam. Zālē bija paknapi ar sēdvietām, kongresā bija ieradušies 16 diplomātiskā korpusa pārstāvju. Laiks netika pārtērēts, delegāti pameta teātra ēku, kad sāka ierasties pirmie uz izrādi atnākušie skatītāji. Ņemot vērā, ka partijā ir tikai nepilni 1700 biedri, 682 reģistrētie delegāti — tā ir pieklājīga pārstāvniecība. Kongresu nekādi nevar saukt par "paplašinātas spices" saietu, tas patiešām pauda noskaņu partijā. Salīdzinot sestdienas kongresu ar to, kas pirms nepilna gada notika Valmierā, jāteic, ka tie bija visai līdzīgi. Dabiski, ne pēc darba kārtības, bet pēc norises un galvenais — noskaņas. Un šī noskaņa bija — dzīres laikā, kad mēra vēl nav, taču tas jau tuvojas, bet klātesošie izliekas to nezinām. Pirms gada bija modē runāt par inovatīvo ekonomiku, tagad — par finanšu grūtībām un to, ka mūs gaida vairāki smagi gadi. Kā jau kongresā klājas, bija runas un debates. Būtu muļķīgi gaidīt, ka kongresa līmenim neatbilstošas runas izskanētu no, teiksim, kultūras ministres Helēnas Demakovas vai ārlietu ministra Māra Riekstiņa mutes. Šai runai pašai par sevi nebija ne vainas, taču tā bija ārlietu ministra, nevis TP valdes locekļa runa. Visvairāk tika gaidīts, ko tribīnē teiks partijas "pirmtēvs" Andris Šķēle. Piebildīsim, ka viņa runai tika atvēlēts visilgākais laiks. Runa, dabiski, bija "kongresa līmenī", taču tai pietrūka vēriena un svaiga skatījuma. Šķēle atzina, ka "TP ir jāatgriežas pie programmas", un ka "tā politiskā partija, kura savā ikdienas rīcībā neievēro partijas programmu, vienkārši pazūd". Vēl Šķēle pauda pārliecību, ka, par laimi, TP biedri esot gatavi labot kļūdas. Kādas bijušas šīs kļūdas, kas konkrēti atbildīgs par to pieļaušanu un kā tās būtu labojamas, tas faktiski palika nepateikts. Šķēle uzskata, ka nākamā gada budžets ir nesabalansēts, ieņēmumu prognozes riskantas, bet budžetu pavadošie likumi — vāji. Skarbs vērtējums, tikai budžets vēl nav pieņemts, tāpēc nav uzskatāms par nelabojamu kļūdu, turklāt finanšu ministra amatu ieņem Atis Slakteris, kurš, cik zināms, nav pametis Tautas partiju. Pateikt, ka bijušais premjers Aigars Kalvītis pinās detaļās, bet tagadējais, Ivars Godmanis, neredz kopainu — tā ir šo vārdu nozīmīguma simulācija. Katram sava uts, tikai tas nav nekāds atklājums. Ieteikt Latvijas Bankai samazināt banku obligātās rezerves — tā, protams, ir vērā liekama doma, taču ne tuvu nav oriģināla. Šķēles runām raksturīgās kompleksās pieejas vietā sanāca lupatdeķis. Izšāvies, vai? Viens no jebkura partijas kongresa kvalitatīvajiem rādītājiem ir debates. Ar tām TP kongresā kā nu bija, tā bija. Visi, kas gribēja runāt, pie vārda netika, tā bijis vienmēr un droši vien būs arī turpmāk. Vienam otram, kas tika pie vārda, labāk būtu bijis to neprasīt. Ja dažas atvēlētās minūtes paiet, sakot paldies bijušajam partijas priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim un vēlot panākumus kongresā šajā amatā ievēlētajam Marekam Segliņam, tā ir debatēm jau tāpat pārāk maz atvēlētā laika šķiešana. Protams, debatēs runā par to, kas visvairāk uz sirds. Taču, ja sirds sāp par, pēc debatētāju domām, draņķīgi sarīkotajām TP sporta spēlēm (priekšniecība turējusies atsevišķi no parastiem ierindas biedriem), vai par to būtu jārunā kongresā? Pilnīgi negaidīti, šķiet, pirmoreiz TP vēsturē debatēs tribīnē izskanēja totalitāras ievirzes runa, kurā valdība tika identificēta ar valsti, bet ar valdību neapmierinātie kvalificēti bezmaz vai kā tautas ienaidnieki. Vienīgais cilvēks, kas kongresā (un arī tikai debatēs) nopietni analizēja partijas popularitātes problēmu, bija Kristiāna Lībane-Šķēle. Viņa saskatīja to, kas daudziem paslīdējis garām: lielākās problēmas rada nevis visur piesauktās ekonomiskās problēmas un finanšu grūtības, bet gan dzīve "autonomā režīmā", nerēķinoties ar vēlētāju domām. Ilustrācijai viņa minēja grozījumus drošības likumos un tagadējā Valsts prezidenta ievēlēšanu. TP ļaujot citiem definēt sevi, un, kad tas izdarīts, reaģējot novēloti. Sak, ko mums var padarīt — tā Latvijas politikā ir jau redzēta noskaņa. To labi zina Lībane-Šķēle, kas krietnu laiku piederējusi pie Latvijas ceļa līderiem, bet pēc tam pastāvējusi goda sardzē pie šīs partijas zārka. Atliek vērot, vai brīdinājums ticis sadzirdēts un vai TP būs pa spēkam mazināt pašlaik bīstami plato plaisu, kas to šķir no vēlētājiem.
Askolds Rodins: Dzīve mākoņos
Joprojām nav nolaidušies uz zemes. Sestdien Rīgā Dailes teātra lielajā zālē notikušais Tautas partijas (TP) XI kongress apliecināja, ka partija, atskaitot pavisam nedaudzus tās biedrus, tā arī nav sapratusi, ka tā joprojām atrodas visai dziļā bedrē, kurā tā iešļūca pagājušajā rudenī, kad TP reitings pirmoreiz tās vēsturē noslīdēja zem 5% līmeņa.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.