Saspringtās nedēļas vidū Tbilisi divu dienu vizītē ieradās ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, kura aicināja konfliktos iesaistītās puses būt savaldīgām, bet Krieviju — "kļūt par pusi, kas piedalās problēmas risināšanā, nevis tās saasināšanā". Raisa kārtējo reizi apliecināja, ka viņas valsts veicinās Gruzijas pievienošanos NATO.
Steigšus uz Maskavu izsauktais marionešu Abhāzijas republikas prezidents Sergejs Bagapšs nāca klajā ar paziņojumu, ka arī Gruzijas iestāšanās NATO nepalīdzēs tai atgūt kontroli pār Abhāziju. Līdzīgus vārdus pirms viņa tika teicis Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
Krievija un Gruzija faktiski bija uz kara robežas. Karš nav vajadzīgs nevienai no šīm valstīm. Gruzijai tāpēc, ka nav cerību uzvarēt, jo spēki ir pārāk nevienlīdzīgi. Krievijai tāpēc, ka pārāk smagas būtu kara starptautiskās sekas, kaut arī tā deklarējusi, ka savu pilsoņu (vismaz 80% Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi) interešu aizstāvībai var likt lietā militāru spēku.
Iemesls spējajam konflikta saasinājumam Dienvidosetijā (tikpat labi tas varēja notikt Abhāzijā), iespējams, meklējams tālu no Kaukāza, Čehijas galvaspilsētā Prāgā, kurā akurāt Gruzijas gaisa telpas demonstratīvās un oficiāli atzītās pārkāpšanas dienā ASV un Čehija parakstīja vienošanos par pretraķešu aizsardzības sistēmas radaru dislocēšanu Čehijā.
Lai ko arī stāstītu Kremļa propaganda, Vladimira Putina prezidentūras gadi iezīmējušies Krievijai ar virkni smagu ārpolitisko neveiksmju. To cēlonis ir Krievijas ambīciju neatbilstība tās reālajam starptautiskajam svaram ārpus ANO, kur Maskava mantojusi no PSRS veto tiesības Drošības padomē. Neraugoties uz Maskavas kategorisko nē, februāri tika pasludināta Kosovas neatkarība, un to atzinusi lielākā daļa Eiropas Savienības (ES) valstu (arī Baltijas valstis) un ASV. Citiem vārdiem sakot, notika tas, ko Krievija negribēja pieļaut un bija apņēmusies nepieļaut. Vilšanos sagādāja arī Serbija. Serbi ievēlēja tādu parlamentu, kas orientējas uz iekļaušanos eiroatlantiskajās struktūrās, un nevis domā atkarot Kosovu, balstoties uz "lielā brāļa" stiprā pleca.
Dūre pret galdu un dūre pa krūtīm vissmagāk un visskanīgāk sista jautājumā par ASV pretraķešu sistēmas dislocēšanu Viduseiropā. Bērnišķīgi pārspriedumi par tematu "pretraķešu sistēma apdraud Krieviju" mijās ar draudiem "dot asimetrisku atbildi".
Viena "asimetriska atbilde" jau bijusi — Krievijas aizsardzības ministra amatā ģenerāli (čekas ģenerāli, tomēr ģenerāli) nomainīja mēbeļu tirdzniecības menedžeris. Nekāda, ne simetriska, ne asimetriska, Krievijas atbilde nav iespējama NATO dalībvalsts Čehijas teritorijā. Demonstratīvais Gruzijas gaisa telpas pārkāpšanas akts un ar to saistītā saspīlējuma eskalācija varētu būt solītā "asimetriskā atbilde", apliecinājums tam, ka Krievijai vēl pastāv iespējas ieriebt ASV, kad Amerika savu nacionālo interešu vārdā neņem vērā kategoriskus Krievijas iebildumus.
Jācer, ka Krievijas bezatbildīgā ieroču žvadzināšana liks dažai labai Eiropas valstij revidēt līdzšinējo pārmēram iecietīgo attieksmi pret Krievijas kaprīzēm un īpatnībām.