Askolds Rodins: Iestājies gāzes pamiers

Pirmajā acu uzmetienā varētu likties, ka virsroka tikusi Krievijai: šogad Ukraina par Krievijas piegādāto gāzi maksās vairāk nekā pērn, tranzīta tarifiem paliekot iepriekšējā līmenī. Piedevām līgums paredz, ka gadījumā, ja Ukraina kavēs maksājumus, jau ar nākamo mēnesi tai piemēros priekšapmaksas principu. Taču ne jau velti publiskajā telpā bieži redzams apzīmējums Pirra uzvara. Šis pēdējos gados ir otrais Krievijas un Ukrainas gāzes karš, arī pirms trim gadiem bija domstarpības par gāzes cenu, taču tas bija "zibenskarš" — abpusēji pieņemamu lēmumu panāca dažās dienās. Fakts, ka šogad vienošanās panākšanai vajadzēja daudz ilgāku laiku, un bez gāzes palika patērētāji Eiropas valstīs, liek secināt, ka konflikta ekonomiskajai pusei drīzāk ir pakārtota loma. Jau vairākus gadus Krievijas vadība runā par tirgus principiem gāzes piegādēs, vienādiem spēles noteikumiem visiem patērētājiem. Līdz šim tie bijuši tikai vārdi. Pērn, piemēram, par 1000 kubikmetriem dabasgāzes Ukraina maksāja Krievijai 180 dolārus, Baltkrievija 130, Armēnija 110, bet Latvija — 230 dolāru. Krievija apsūdzēja Ukrainu, ka pirms tranzīta "trubu" slēgšanas (7.janvārī) tā elementāri zagusi Eiropas valstīm domāto gāzi, Ukraina apgalvoja, ka Krievija šo gāzi vienkārši nepiegādāja. Galu galā nonāca tiktāl, ka gāzes pārsūknēšanas stacijās ieradās Eiropas Savienības (ES) speciālisti, kas secināja, ka Ukraina nav zagusi Eiropas valstīm domāto gāzi. To pavisam oficiāli darījis zināmu ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Tāpat noskaidrojies, kā vērti bijuši Krievijas "centieni" panākt pēc iespējas ātrāku gāzes piegāžu atsākšanu Eiropas valstīm — tā, propagandas bungām dārdot, atkal un atkal piedāvājusi Ukrainai tehniski neiespējamus piegāžu atsākšanas variantus. Tiek lēsts, ka Gazprom "gāzes kara" dēļ zaudējis aptuveni miljardu dolāru, un vēl nav zināms, kas sekos, ja gāzi nesaņēmušie patērētāji vērsīsies tiesā. Dots pamatīgs trieciens Krievijas kā stabilas saistības izpildošas valsts reputācijai. Piedevām otrajā ceturksnī būs jārevidē gāzes cena — pazemināšanas virzienā, jo tā piesaistīta mazuta cenai, kas savukārt kļūst lētāks, jo lētāka kļuvusi nafta. Jā, Ukrainai nāksies īsu brīdi maksāt par gāzi tikpat, cik maksā Eiropas valstis (mīnus tranzīta nauda), taču, skatot visa gada garumā (Krievijas un Ukrainas gāzes piegādes līgums noslēgts uz gadu), guvums naudas izteiksmē nebūs nekāds dižais. Ja jautājam, par ko tad maksāta tik smaga cena, pilnīgi saprotama ir tikai viena atbilde — par skumjām, ka zudusi impērija, par vēlēšanos atkal būt pasaules mēroga lielvarai, nevis vienkārši reģionālai lielvalstij. Kremlis slimīgi uztver reālās ietekmes sfēras (no Krievijas līdz ar XX gadsimtu neaizgājusi pasaules uztvere) sašaurināšanos. Maskava izprovocēja karadarbību Gruzijā, lai nepieļautu tās iekļaušanos Eiroatlantiskajās struktūrās. Rezultāts: tikai aizkavēja, jo Tbilisi arī pēc zaudēta kara neuzradās cita, promaskaviska valdība. Toties Krievija dabūja uz kakla Abhāziju un Dienvidosetiju, kuru "valstiskās neatkarības" atzīšanu tā nav spējusi izspiest vai nopirkt pat no savas vismaz līdz šim drošākās sabiedrotās — Baltkrievijas. Līdzīgi ir ar Ukrainu, kas kopš oranžās revolūcijas uzvaras iet savu ceļu, un šis ceļš tāpat ved uz Rietumu pasauli. Prom no iluzorā pasaulē dzīvojošā Kremļa. Maskava gribēja pārņemt savā kontrolē Ukrainai piederošo gāzes tranzīta cauruļvadu tīklu, jo tas ļautu turēt Ukrainu sprostā. Nesanāca. Tāpēc sekoja mēģinājums parādīt, ka Ukraina nav droša tranzītvalsts, ka jāmeklē citi gāzes tranzīta ceļi, tādi, kas nevestu cauri Ukrainai. Maskava, iespējams, spēlēja arī uz Ukrainas ārpolitiskā kursa korekciju. Pēc gada Ukrainā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Zināms, ka tajās domā balotēties abi oranžās revolūcijas līderi — prezidents Viktors Juščenko un premjerministre Jūlija Timošenko, kuru savstarpējās attiecības pēdējos pāris gados var raksturot kā visai nemierīgu līdzāspastāvēšanu. Taču nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka gāzes karš būtu saasinājis abu līderu attiecības, uz ko, iespējams, cerēja Maskava. Gluži otrādi, publiskajos abu amatpersonu tekstos zudis savstarpējās kritikas asums. Ārējais apdraudējums var gan saliedēt, gan vēl vairāk šķirt. Ukrainā drīzāk gan skatāma oranžo līderu konsolidācija. Gan ES, gan Maskavā daudz izskanējis, ka nepieciešama gāzes piegāžu diversifikācija. Taču acīmredzami vienā un tajā pašā jēdzienā ietverts atšķirīgs saturs. Krievija gribētu dažādot savas gāzes piegādes ceļus, ES — gāzes piegādātājus. No janvāra gāzes kara katrs guvis savas mācības, un Krievijai būtu laiks sākt saprast, ka gāzi var pārdot un saņemt par to naudu tikai tad, ja ir pircējs.