Askolds Rodins: It kā skarbi, patiesībā tukši

No pašreizējiem 500 līdz pieciem tūkstošiem latu, jo 500 esot "salīdzinoši neliela summa". Jau nākamajā rītā Šleseram piebiedrojās iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (TP), kurš intervijā LNT gan pieļāva, ka sods varētu arī nebūt visi pieci tūkstoši latu, bet "maigāks". Runa nav par to, ka nepastāvētu iereibušu vai narkotikām apdullinājušos šoferu problēma. Runa ir par pieeju šīs problēmas risināšanai, kad tiek izteikti nevis izsvērti, bet skaļi priekšlikumi, kā Šlesera rosinātais, Segliņam līdzi velkot. Turklāt var vēl pastrīdēties, vai 500 latu patiešām ir "salīdzinoši neliela summa", droši vien kā nu kuram. Viss šajā pasaulē ir relatīvs. Tas pats sakāms par Segliņa "tēzi", ka "Latvijas iedzīvotājiem ir fatāla un neizbēgama vēlme braukt dzērumā". Ar tik augstu vispārinājuma pakāpi tomēr nevajadzētu mētāties. Cilvēku lielākā daļa sēžas auto vada skaidrā ne tāpēc, ka var iekrist un būs jāmaksā sods, bet drīzāk gan domājot par savu un līdzbraucēju drošību. Pirms vairākiem gadiem tika bardzināti ar satiksmes drošību saistītie likumi: palielināta soda nauda, ieviests administratīvais arests, bija priekšlikums noteiktos gadījumos (arī tad, ja nav negadījuma un cilvēku upuru) pat piemērot kriminālo atbildību. Regulāri notiek kādai ceļu satiksmes sastāvdaļai veltītas kampaņas. Pašlaik tiek propagandēta drošības jostu izmantošana. Nav pamata teikt, ka mēs brauktu arvien dziļākā grāvī. Ja salīdzinām (tie ir publiski pieejami dati) pagājušā gada un šāgada datus par astoņiem mēnešiem, uzlabojums tomēr ir acīm redzams. Šogad līdz pirmajam septembrim avārijās bojāgājušo skaits ir par 25% mazāks nekā pērn: attiecīgi 203 un 269 cilvēki. Savainojumus guvušo skaits krities vēl straujāk - no 4115 pērn līdz 2369 cilvēkiem šogad. Par to, ka iereibis šoferis apdraud sevi un citus satiksmes dalībniekus, droši varēja teikt pirms divdesmit gadiem, var teikt tagad un droši vien varēs sacīt arī tuvākajā nākotnē. Taču no satiksmes ministra nav sagaidīts, piemēram, skaidrojums, kā tad nācies, ka ar septembra vidu Latvijā slēgti aptuveni 300 satiksmes autobusu maršruti, ka "aizgāja pa burbuli" ministra virsvadībā strādājošais Latvijas pasts. Bet tās tādas sausas un garlaicīgas, daudziem ne visai saprotamas lietas. Piedevām ķēpīgas, jo nav vienkārša skaidrojuma, nav iespējas iezīmēt savu balto tēlu. 5000 latu naudas sods - pavisam cita lieta, kurš normāls cilvēks nepiekritīs, ka dzērāji pie stūres jāapkaro? Izskan jau, izskan, tikai - kā tukša muca. Tik liels sods ir nereāls, turklāt, ja to noteiktu, rastos ļoti trekna augsne korupcijai. Šlesera fantazēšana pēdējās pāris nedēļās nav vienīgais gadījums, kad politiķi cenšas piesaistīt sev uzmanību ar nekorektu rīcību. Saistībā ar drausmīgo noziegumu Bauskas rajona Ceraukstē politiķi atkal izvilka dienasgaismā patiesībā jau sen izlemtu jautājumu. Latvija pēc iestāšanās Eiropas Padomē ir ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas nosaka, ka par miera laikā izdarītiem noziegumiem nevar tikt piespriests nāvessods. Jāpiebilst, ka no turpat piecdesmit Eiropas Padomes dalībvalstīm konvencijas sadaļu par nāvessoda atcelšanu nav ratificējusi vienīgi Krievija. Ne tikai pie mums, arī citās Eiropas valstīs pēc šaušalīgiem noziegumiem izskan sabiedrisko organizāciju un privātpersonu aicinājumi atteikties no nāvessoda aizlieguma. Tikai, vai par to intervijā klātos runāt tieslietu ministram? Ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) saistībā ar Ceraukstē notikušo skaidri pasaka: "Šādi gadījumi kopumā rosina domāt par nāvessoda atjaunošanu." Ministrs saprot, ka jautājums ir saistīts ar Latvijas starptautiskajām saistībām, taču viņš tāpat zina, ka šādi vārdi atradīs dzirdīgas ausis, kas secinās, ka ir mums vēl vīri ar stingru mugurkaulu un ka ir partija, kurā šim vīram varētu būt domubiedri. Un tas nekas, ka teiktajam nav seguma, ka nāvessoda aizlieguma atcelšana nepiederēs pie nākamās priekšvēlēšanu kampaņas lozungiem. Bērziņam atradās piebalsotājs. Mareks Segliņš, kurš, starp citu, savulaik Saeimā balsoja pret nāvessoda atcelšanu. Intervijā LTV viņš neslēpj, ka saprot, ko Latvijai nozīmē starptautiskās saistības - tās jāievēro. Taču ir padoms rokā: esot kļuvis populāri rīkot referendumus, un ja "par šo jautājumu" pilsoņi teiktu savu vārdu, "valdībai un parlamentam būtu jārīkojas". Nav gan skaidrs, kā "būtu jārīkojas" - jāatsakās no starptautiskajām saistībām, jāizstājas no starptautiskajām organizācijām? Kad politiķi baidās runāt par valstij patiešām akūtām problēmām vai arī viņiem nav nekā jēdzīga, ko par tām pateikt, sākas tukša gaisa tricināšana. Sen nekas nav dzirdēts par kompensācijām saistībā ar Abrenes atdošanu Krievijai.