Askolds Rodins: Izmantotā iespēja

Stāsts ir nedaudz cits: Jānis Stradiņš ar kundzi Laimu ŠĪ gada 4. okt. bija aizgājuši turp, kur arī Jūs bijāt 88. gada 7. oktobrī - Mežaparka Lielajā estrādē. Viss rāms un kluss. Neviena cilvēka. Pamestība. Tikai netālu pļerkšķina biezie auto. Un sētnieks, nikni vēzēdams, slauka nost no estrādes sakritušo rudens lapu klājienu. Akadēmiķa asociācija: vai tieši tāpat Laiks jau kuro gadu no Latvijas neslauka projām to ticību mērķim, gaišumu un vienotību, kas tik organiska bija pirms 20 gadiem toreiz, pirmajā tautas manifestācijā?

Nē. Es Jums visumā piekrītu un man patīk Jūsu patriotisms. Man patīk, ka Jūs neesat no tiem čīkstētājiem, kuri vaid: "Kam mums tāda brīvība", kuri nesaprot, ka ne jau desa nosaka brīvības vērtību. Mani tikai biedē tas, ka arvien vairāk izplatās negatīvisms, ka cilvēki neredz, cik daudz labu, gaišu cilvēku un notikumu mums ir visaapkārt. Un piekrītu arī, ka daudz kas jāmaina un jādara labāk. Bet ne jau apšaujot pašreizējo valdību. Tam domātas vēlēšanas. Tad arī jādomā ar galvu.

Es jau rakstīju, ka vajadzētu mazāk gānīties un uzsvērt kādu negatīvismu. Nesaprotu kā var naids tā aizmiglot acis, ka daži te ir gatavi bučot pakaļas lietuviešiem, lai tikai ieriebtu nīstajam Šleseram ar tā lidostu. Tā vietā, lai lepotos ar RIX, tā tiek norieta. Kur nu vēl tālāk?

Es piekrītu. Nav marsieši uzkundzējušies. Vai, lai mēģinātu darīt labāk vai vismaz savādāk, mums vajag marsiešus?

Varbūt par laimi, es klātienē neredzēju notikumus LBN un karogu uzvilkt man gribējās klausoties koncertu pie Brīvības pieminekļa. Es skatos uz Tautas frontes atceri kā notikumu kopumā un to motivāciju, ko tā var dot un dod. Neviens sētnieks nav spējīgs aizslaucīt vērtības, kuras atdzima arī tajā 1988. 7.oktobra Tautas manifestācijā, ja es to neļaušu. Man tomēr atjaunojās ticība, ka ne visi pakļaujas Krievijas diktātam un pašu īstermiņa izdevīgumam. Zinu no savas pieredzes, ka tas ir grūti. Un tomēr man gribējās uzvilkt Latvijas karogu. Un tas ir supper.

Vai ir kaut kas ko mēs varētu darīt labāk vai vismaz savādāk?

Piekritu ar lieliem burtiem rakstītajam. Ja neesi las'ījis, iesaku izlasīt Jakovļeva grāmatu.

Pirmkārt, es esmu lepns par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Par otro Tautas Fronti - izlasiet Džordža Orvela "Dzīvnieku fermu". Viena lieta ir cīnīties par Latvija brīvību, pavisam cita - saskarties ar ikdienas problēmām un tās risināt. Latvijā šodien viss notiek tieši tā, kādi mēs paši esam. Marsieši mums nav uzkundzējušies.

Lūk, cik dažādi, vienu un to pašu noklausoties, ir cilvēku viedokļi: Askolds Rodins visu, RLB runāto, apkopo ar + zīmi, otto vēlas uzvilkt Latvijas karogu, taču man šīs, Māmuļā aizvadītās stundas radīja rēnu neizpratni - kāpēc es savu laiku esmu nosviedis zemē? Pašslavināšanās un neko nedodoša gaisa tricināšana. Palikuši tikai divi akcenti: sirdij - Jāņa Stradiņa teiktais, ka Laiks ar Atmodas posma mērķtiecību un sajūsmu izrīkojies tāpat kā sētnieks Mežaparka estrādē (kur 1988. gada 7. oktobrī notika plašā tautas manifestācija "Par tiesisku Latviju!") - ar slotu aizslaucījis sakritušās lapas; un prātam - Jurija Afanasjeva skarbā, bet reālā analīze par Krieviju šodien ("Krievija ir atgriezusies pie impērijas, patvaldības, totalitārisma un valsts kriminalizēšanās"). Viss pārējais izkūpējis. Uzvilkt karogu? Par godu kam? Taču vēlreiz uzsveru - tas ir tikai mans skatījums.

Atmoda nesākās ar Tautas fronti, bet daudz agrāk. Ivānisti mēģina banalizēt vēsturi.

Tagad jau viegli sist pie krūtīm un klāstīt "cik mēs un kā mēs". Ar laiku man radusies atziņa, ka atmetot dažādus ar pēc Atmodas saistītus mītus un savstarpējo pašslavināšanos, parādās tā laika situācijas iespējamo attīstības tendenču iekšējā būtība un sakarības. Patiesība ir bijusi daudz prozaiskāka nekā mums varbūt gribētos. Neiedziļināsimies niansēs. Tas varētu būt pārāk sāpīgi daudziem jo daudziem, kas sevi varbūt par politiskās maiņas stūrakmeņiem uzskata, bet patiesībā ir bijuši tik kā atsevišķas notis vai akordi simfonijā, ko no citurienes vada varena diriģenta roka. Un šī "diriģenta roka" varēja ļaut spēlēt pavisam citādi. Nevajag to nenovērtēt. KOPSAVILKUMĀ VAR TEIKT, KA VARBŪT TĀDA PERSONA KĀ ALEKSANDS JAKOVĻEVS BŪTU PELNĪJIS KAUT VAI PĒC NĀVES BALTIJAS VALSTU AUGSTĀKOS VALSTS APBALVOJUMUS UN VISAPTVEROŠU CIEŅU, NEATKARĪGI NO TĀ, VAI VIŅŠ APZINĀJĀS SEVIS PAUSTO ATZIŅU TĀLĀKO ATTĪSTĪBAS SCENĀRIJU VAI NE. MANUPRĀT, VISDRĪZĀK PILNĪBĀ NE. BET TAS NEIZSLĒDZ ŠĪS PERSONAS MILZĪGO PROGRESĪVO LOMU. LAI VIŅAM VIEGLAS SMILTIS.

Es piedalījos visos Atmodas pasākumos jau gadu pirms tika nodibināta LTF un nedomāju, ka gribētu dzīvot citādā Latvijā. Esmu apmierināts un ja mazāk būtu tādu visa kritizētāju kā Diena un TV3, tad nebūtu nekādas vaias. Bet , lai jau tie, kuri prot vienīgi gānīties gānās. Tas arī pieder pie lietas par kuru cīnījāmies.

M-ja. Vēl viens ķeksītis sarakstā. Tie paši tautas frontes vadītāji tagad sēž dažādās partijās, amatos, padomēs un brīnās, kur vienotība pazudusi?! Nekur jau nav pazudusi TĀ vienotība, tikai TAI vienotībai vajadzīgs TĀDS mērķis arī. Ja toreiz būtu bijis jācīnās par policistu algām, pensijām vai atšķirīgu "gultas kultūru", arī labi ja dažu tūkstošu (drīzāk simtu vai desmitu) piketi salasītos. Nav Latvijai ambiciozu mērķu, nevar būt arī atbilstoša snieguma. Mēs kā hokeja izlase - par palikšanu augstākajā sabiedrībā mazliet paslidojam ... Daudz lielāks kaifs no publiska strīda ar treneri nevis uzvarētas spēles.

Vismaz neplātijās tik daudz kā agrāk , ar saviem nopelniem un varonīgo cīņu okupācijas laikā..

Ļoti svētīgs pasākums. Man radās vēlme uzvilkt Latvijas karogu. Ceru, ka arī citiem, kuri pieredzēja Atmodas dienas , pasākums rada vēlmi mobilizēties un, iespējams, atjaunot Tautas fronti. Mūs ir vairāk kā 600000, kuri vēlas dzīvot un strādāt citādā Latvijā. Vai labās sajūtas un pieredzētais, dzirdētais Atmodas laikā ir labs sākums, lai ķertos pie valsts atjaunošanas bez amatu dalīšanas draugiem un partijas biedriem, un partiju jumta nodevas, kā dzird, līdz pat 30% no visiem valsts pasūtījumiem iekasēšanas prakses? Valsts nespēj vairs nests draugu būšanas radīto nekompetenci un mafiozās struktūru ieviestās jumta nodevas. Šobrīd šī ietekmi vērojama arī tiesībsargājošajās un tiesu iestādēs. Manuprāt, mums ir tikai divas iespējas: jauna Tautas fronte vai pozitīvais diktators. Diktators ir it kā vieglākais ceļš- kāds uzņemsies atbildību, bet arī riskantākais. Atliek Jaunā Tautas fronte- jauna vīzija , kādā Latvijā mēs vēlamies dzīvot. Pozitīvā, aktīvā, darbīgā, kur ir godīga konkurence gan starp darbiniekiem, gan starp uzņēmējiem, kur valsts investē ilgtermiņa attīstībā -izglītībā, drošībā un eksporta un zinātnes atbalstam, kur valsts prioritāte ir tās pārvaldes izmaksu minimālisms, kur nav bomžu, kur varam nodrošināt pensionāriem dzīvošanu, kur ģimene ir ne tikai formāla, bet patiesa vērtība un to spēj demonstrēt mūsu vadītāji, kur.....Es domāju par sabiedrisku organizāciju, kurai primāri nebūtu varas iegūšana vai pārtapšana partijā, bet gan tāda viedokļa uzturēšana, kurš ļautu pie politiskās varas nokļūt tiem cilvēkiem, kuriem ir Tuvas Tautas frontes vērtības un arī spējas tās realizēt. Tādas, lūk, izjūtas vai naivums.