Askolds Rodins: Kalvīša kursa triumfs

Opozīcija rosināja pieņemt lēmumu sākt priekšdarbus cietā kurināmā (runa ir galvenokārt par oglēm) elektrostacijas celtniecībai. Balsošanas mašīna nostrādāja. Priekšlikumu noraidīja. Nav jau tā, ka ļaudis tikai nupat attapuši, ka Ignalinas AES patiešām slēgs sākotnēji paredzētajā laikā (izredzes panākt lēmuma revīziju ir pagalam niecīgas). Sākotnēji bija paredzēts (ir pieņemti vajadzīgie dokumenti), ka tiks celtas divas elektrostacijas, vienā izmantojot cieto kurināmo, otrā - gāzi. Faktiski bez pienācīgas uzmanības palikusi iespēja celt nevis divas lielas, bet lielāku skaitu mazu koģenerācijas staciju. Var jau teikt, ka energoapgāde tomēr drīzāk ir valdības nekā Saeimas kompetences jautājums, ka tā apspriešana Saeimā nozīmē jautājuma politizāciju. Tā varētu teikt pavisam droši, ja politizācija nebūtu sākusies jau valdībā: tā klusiņām dažos dokumentos parādījās korekcijas. Un tad nu iznāca, ka gāzes elektrostacija jāceļ noteikti, ogļu - tad jau manīs, un vai maz vispār vajadzēs. No tā brīža līdz apspriešanai Saeimā bija tikai solis. Izmantojot vismodernākās tehnoloģijas, var uzcelt cietā kurināmā spēkstaciju, kas no ekoloģijas viedokļa ir gandrīz nekaitīga. Tā gan izmaksā dārgāk par gāzes elektro-staciju, būvdarbi paredzami mazliet ilgāki, un tajā saražotā elektroenerģija būs par aptuveni 10% dārgāka nekā tāda pati gāzes spēkstacijas produkcija. Tikai te ir kāds gaužām godmanisks "bet" (!). Pasaulē ir pavisam īsts ogļu tirgus - ar daudzo ogļu piegādātāju konkurenci, cenu svārstībām un visu citu, kas nāk līdzi tirgum, un vispirms jau ar izvēles iespēju. Gāzes elektrostacijai ir viens, taču ļoti būtisks trūkums. Tai ir tikai viens pārdevējs - Krievijas gāzes monopolists Gazprom, kura akciju kontrolpakete pieder valstij, t.i., Kremlim, un tas nozīmē, ka ekonomiski lēmumi var tikt pieņemti politisku apsvērumu dēļ. Te vajadzētu atcerēties, kā pēkšņi kļuva "neēdamas" visas Latvijā ražotās šprotes, par "kaitīgu" un pat "veselībai bīstamu" tika atzīts Gruzijas minerālūdens Boržomi un no Polijas ievesta gaļa. Pēc avārijas maģistrālajā naftas vadā par "neremontējamu" un slēdzamu Krievijas speciālisti atzina to atzaru, pa kuru naftu saņēma Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca. Otru - Baltkrievijas virzienā - sataisīja dažās nedēļās. Ir vēl vairāki faktori, kas ignorēti, dodot priekšroku gāzes elektrostacijai. Latvijas gāzei nav ilgtermiņa līguma ar Gazprom par gāzes pirkšanas nosacījumiem. Kāpēc? Tāpat piemirsies, ka Krievijas gāzes krājumi, iespējams, nav nemaz tik bezgalīgi: pēdējos divdesmit gadus jaunas gāzes iegulas netika meklētas, pašreizējās ir mantotas no Padomju Savienības. Visbeidzot, nav gazificēta aptuveni trešā daļa pašas Krievijas teritorijas, un šis saprotamais un neapstrīdamais fakts vajadzības gadījumā var izrādīties respektējams arguments gāzes eksporta sašaurināšanai - droši vien ne visiem importētājiem, tikai vienam otram. Un pēdējais: lai varētu saņemt gāzes elektrostacijai nepieciešamo gāzes daudzumu, robežas viņā pusē nepieciešami infrastruktūras pilnveidojumi, kas, dabiski, prasa naudu. Vai Krievija gribēs to darīt? Ja jā, tad kas tiks prasīts no Latvijas? Nevar teikt, ka nekas nebūtu dzirdēts par to, ka valsts enerģētiskās drošības intereses prasa, cik vien iespējams, dažādot energoresursu avotus. To, pavisam nesen uzturoties Latvijā, uzsvēra Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs mūsu tautietis Andris Piebalgs. Arī Godmaņa valdības deklarācijas sadaļā Enerģētika varam lasīt gan par Latvijas piesaistīšanu Eiropas Savienības (ES) elektroenerģijas tīklam, gan par "resursu un piegādātāju" dažādošanu. Ir aprēķināts, ka pēc gāzes elektrostacijas iedarbināšanas Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas pārdotās gāzes sasniegs 69%. Tāds tas mūsu kurss uz piegādātāju dažādošanu un enerģētisko drošību. Aigara Kalvīša (TP) valdība cītīgi vilcināja lēmuma pieņemšanu, vienlaikus faktiski lobējot "gāzes variantu", kas pilnīgi noteikti vairos mūsu tāpat pārmērīgi lielo energoatkarību no Krievijas. Enerģētiskā atkarība iezīmē ekonomisko atkarību, un no tās nav tālu līdz politiskajai. Kādreiz bija modē runāt par Latviju kā tiltu starp ES un Krieviju. Ja valdība turpinās to, ko Krievijā jau dēvē par "Kalvīša kursu", riskējam kļūt nevis par kaut kādu "tiltu", bet gan par Krievijas interešu lobētāju Eiropas Savienībā.