Askolds Rodins: Kas nāks vietā?

Ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju un starptautiskās finanšu saistības, tas būtu jāizdara visdrīzākajā laikā. Jaunajai valdībai Saeimā būtu jābalstās uz daudz lielāku deputātu skaitu, nekā to bija līdzšinējai četru partiju koalīcijai. Nesenais Saeimas balsojums par uzticēšanos Godmaņa valdībai uzrādīja, ka koalīcijai nav puslīdz sekmīgam valdības darbam nepieciešamā stabilā vairākuma. Martā paredzēts skatīt budžeta grozījumus, un tiek prognozēts, ka nekādi valsts iedzīvotājus iepriecinošie tie nebūs. Tas objektīvi radīja nepieciešamību pēc koalīcijas paplašināšanas. Jau bijis un ar neveiksmi beidzies mēģinājums paplašināt koalīciju mehāniski — līdz šim Jaunais laiks (JL) nepiekrita uzņemties koalīcijas "visjaunākā brāļa" lomu. Piektdien vakarpusē Saeimas labējā opozīcijas spārnā notika dažādi manevri. Vispirms Saeimas labējās opozīcijas bloks — JL, Pilsoniskā savienība (PS) un Sabiedrība citai politikai (SCP) — pēc domu apmaiņas nāca klajā ar atziņu, ka vajadzīgas Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Laika posmā līdz vēlēšanām un tad līdz jaunas valdības izveidošanai valstij būtu nepieciešama "pagaidu valdība". Par piemērotāko pagaidu valdības vadītāju atzīta valsts kontroliere Inguna Sudraba, kas gan jau iepriekš teikusi, ka nevēlas ieņemt valdības vadītāja amatu. Tāpat tiek prasīts, lai jaunajā valdībā nebūtu tagadējā finanšu ministra Ata Slaktera (TP) un satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/LC). Taču vēlāk pēc JL un TP tikšanās parādījās ziņa, ka abas ir gatavas sadarboties valdības veidošanā. Uz kuru pusi noslieksies JL? Vai vecā koalīcija plus JL tiešām sanāk jauna, sabiedrības uzticību atjaunojoša valdība? Taču, ja visas trīs labējās opozīcijas partijas tiešām turēsies pie kopēji izstrādātajiem nosacījumiem, tas var padarīt neiespējamu plašo koalīciju Saeimā, par kuras nepieciešamību runāts tik daudz. Liekas neiespējami, ka koalīcija varētu pieņemt labējā "bloka" piedāvātos spēles noteikumus. Nošķirt "buldozeru Šleseru" no satiksmes ministra posteņa laikam gan spētu mīnu lauks, bet ne koalīcijas padome. Tiesa, koalīcijai pastāv rezerves variants. Bez labējās opozīcijas Saeimā ir t.s. kreisā opozīcija. "Politiskais bandubērns" PCTVL neskaitās, taču Nila Ušakova vadītajam Saskaņas centram (SC) ir 18 deputātu mandāti Saeimā. Taču tam līdzi joprojām velkas "Maskavas projekta" aste. TB/LNNK tās priekšsēdētāja Roberta Zīles personā darījusi zināmu, ka "neuzskata par iespējamu piedalīties sarunās ar Saskaņas centru (SC) vai PCTVL". Līdzīgi SC ir "gatava sadarboties ar visām Saeimā pārstāvētajām partijām, izņemot apvienību TB/LNNK". Pastāv iespēja "pieteikt vietu maiņu" — TB/LNNK vietu koalīcijā varētu ieņemt SC. Taču tad iznāktu, ka TP un ZZS gāza valdību, lai atbrīvotu vietu SC. Diezin vai pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā tas būtu prāta darbs abām latviskajām partijām. Dažādi runāja gan publiskajā telpā, gan kuluāros, taču līdz vakardienai Godmaņa valdība bija rīcībspējīga, un šo valdību gāza savējie. Galvenie sazvērnieki bija TP un ZZS. Pēc ZZS Saeimas frakcijas vadītāja teiktā, esot "krīze valdībā, tādēļ nepieciešama jauna valdība". Savukārt TP priekšsēdētājs Mareks Segliņš runāja par "rezultātu, ka tiek izveidota plaša koalīcija, tādējādi Saeimā nodrošinot vairāk nekā 51 balsi". Dabiski, kā jebkurai citai, arī Godmaņa valdībai bija sava uts un pat vairākas. Taču, atkārtosim, tā līdz pēdējam brīdim bija rīcībspējīga. Ne jau tāpēc tā krita, ka zibenīgi netika pieņemts Edgara Zalāna izstrādātais valdības reformas plāns. Tam bija savas priekšrocības, taču uzskatīt to par pašu pilnību arī nevajadzētu, arī tam, pēc ekspertu atzinuma, bija gan ko pielikt, gan ko atņemt. Zalāna plāns — tas bija iegansts, bet par valdības krišanas cēloni var izteikt tikai pieņēmumus. Vismaz daļa labējās opozīcijas cer, ka Valsts prezidents atlaidīs Saeimu. Viņš var to darīt un var arī nedarīt. Valdības nomaiņa paver iespējas atkāpties no "ultimātā" minētā Saeimas atlaišanas termiņa — 31.marta. Koalīcija var variēt savu sastāvu, "Saeimā nodrošinot vairāk nekā 51 balsi". Var žigli izveidot valdību ar kreiso līdzdalību, taču vai tā izrādīsies sekmīgāka? Ko par to teiks vēlētāji? Tuvākajās dienās varam pieredzēt visādus pārsteigumus. Tikai laiks "ierakumu kariem" nav dots: katra bez pilnvērtīgas valdības pavadīta diena brucina Latvijas starptautiskā tēla kantis. Bet, ja "jaunā valdība" izrādīsies tā pati vecā koalīcija nedaudz citā izkārtojumā, tad būs pamats jautāt — kāpēc TP un ZZS vispār Godmaņa valdību gāza?