Askolds Rodins: Ko taupīs Godmanis?

Apslimusi kultūras ministre Helēna Demakova (TP), galvenā atbildīgā par to, ka pagājušā gada pēdējā darba dienā viņas ministrijas pārraudzības valsts aģentūra Jaunie trīs brāļi noslēdza līgumu par jaunas koncertzāles projektēšanu. Lai nu ministre veseļojas un uzkrāj spēkus. Tie noderēs, rakstot atlūgumu, un rakstīt vajadzēs, lai plašāka publika varētu paraudzīties, kā "dzīvā veidā" izskatās politiķu bieži vien piesauktā politiskā atbildība. Šis līgums ir brēcošā pretrunā ar valdības deklarēto totālās taupības režīmu, un ar to pārpārēm pietiek, lai ministre prastos. Par iecerēto līguma parakstīšanu neko neesot zinājuši ne premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), ne finansu ministrs Atis Slakteris (TP). Kāpēc? Formāli jau viss bija, "kā nākas", — par koncertzāli lēmusi valdība, nauda nākusi no privatizācijā iegūtiem līdzekļiem. Tas viss ir tā, tomēr ne gluži tā, jo ekonomiskā situācija nav tāda kā "treknajos gados", kad tika lemts par koncertzāli. Valdība ir pasludinājusi, ka visiem iedzīvotājiem, kuri saņem iztikas līdzekļus no budžeta, tie tiks nodrošināti, un tas pašlaik ir valsts svarīgākais uzdevums. Projektēšana nenozīmētu, ka pēc tās pabeigšanas uzreiz sāksies būvdarbi (koncertzāle varētu izmaksāt aptuveni 70 miljonu latu), taču tā vienalga ir valstij pieejamas naudas tērēšana, un šādas tērēšanas lietderība ir stipri vien apšaubāma. Koncertzāle ietverta valdības deklarācijā. Taisnība, tikai deklarācija nav nekādi svētie raksti, to var un droši vien vajadzētu koriģēt, ņemot vērā, ka tā uzrakstīta pirms gada, kad ekonomiskā "bilde" rādījās krietni gaišāka un Parex banka šķita stabilitātes iemiesojums. Nevienam (arī Demakovai) nevar aizliegt izbraukt federratos cauri Vecrīgai, riekšavām kaisot kapara sīknaudu. Nevar aizliegt, ja tiek kaisīta pašam piederoša nauda, ne sabiedriskā, kā tas gandrīz iznāca ar projektēšanas samaksai paredzētajiem miljoniem. Visam, kas tiek darīts tumsas aizsegā — un gada pēdējā darba diena šajā gadījumā nebija nekas cits kā aizsegs — ,piemīt nelāgs fons. Ja viss bija pareizi, likumīgi un neapstrīdami, kāpēc jākonspirējas? Cerībā, ka neviens tā īsti nepamanīs? Katrs no mums zina, ko patiesībā ēdis. Arī Helēna Demakova. Nav nekāda pamata apgalvot, ka viņas mērķis bija, teiksim, panākt, lai pat teorētiski kļūtu neiespējama pensiju indeksācija. Taču politiķi nereti dzīvo savā, no reālās dzīves attālinātā pasaulē, kurā zāle tāpat ir zaļa — tikai nedaudz citā toņkārtā. "Palēnām brauciet un klusi, līķratus netriciniet" — tā pirms simt gadiem rakstīja latviešu klasiķis. Taču skan ļoti mūsdienīgi, ja teikto attiecinām uz valdošo politisko partiju reitingiem, un, kurp brauc līķrati, tas labi zināms. Pēc jaunākajiem sabiedriskās domas aptaujas datiem redzams (jau kuro reizi pēc kārtas), ka tūlītēju vēlēšanu gadījumā cerības iekļūt Saeimā būtu tikai vienai valdošās koalīcijas partijai, un tā nav Tautas partija, bet recekļainie zaļie zemnieki. Kā pēc pasūtījuma pirmdien notika TP valdes sēde. Jau bija publiskota projektēšanas lieta, tāpat zināms Demakovas sasirgšanas fakts. Laikam jau pareizi vien bija, ka valde prominentas partijas biedres rīcību neiztirzāja, tai klāt neesot. Taču netika pateikts, ka valde par to spriedīs, piemēram, nākamajā sēdē. Visticamāk, tieši šajā jautājumā izliksies par "beigtu", kaut arī ministres iziešana ārpus valdības deklarētās politikas ietvariem ir pamats sarunai par politisko atbildību. Tas, ka līgums kļuvis par nenotikušu, vēl nenozīmē skandāla nodošanu aizmirstībai, sak, nekas taču nav noticis. Ir noticis. Ja TP nav spējīga dot savas biedres rīcības izvērtējumu, tas jādara premjeram kā ministres tiešajam priekšniekam. Šis nav vienkārši kārtējais gads, Latvija sākusi saņemt starptautisku finansiālu palīdzību, un tā netiek sniegta tāpat vien — tērējiet, kā gribas. Palīdzības saņemšanai ir savi spēles noteikumi, un tie ir jāievēro, ja negribam palikt pie sasitas siles. Vecgada nogalē jau bija pirmais briesmu signāls — daļai Rīgas domes darbinieku izmaksātās prēmijas. Projektēšanas lieta ir otrs. Premjers Ivars Godmanis personiski uzņēmies atbildību par kopā ar Starptautisko Valūtas fondu izstrādātā plāna īstenošanu, un viņam būtu jārīkojas tā, lai neradītu šaubas, ka plānā paredzētais tiks paveikts līdz galam — pārvarot visus šķēršļus. Arī tos, kurus rada ministri.