Askolds Rodins: Kompromiss un tā sekas

ECT spriedumu triju mēnešu laikā var pārsūdzēt (Tieslietu ministrija rosināšot valdību to darīt), prasot tā izskatīšanu Lielajā palātā. Pieteikumu var gan pieņemt, gan noraidīt. Ādamsonam paredzēta arī kompensācija par morālo kaitējumu — nedaudz virs septiņiem tūkstošiem latu. Bada maize, salīdzinot ar tiem 115 tūkstošiem latu, kurus prasīja Ādamsons. ECT sprieduma pamatā ir atzinums, ka Latvijas likumdošanā ietvertais bijušo čekistu politiskās darbības ierobežojums ir pārāk plaši interpretējams, tāpēc vajadzētu individualizēt pieeju šim likuma pantam. Jāpiebilst, ka līdzīgs ieteikums bija redzams Satversmes tiesas atzinumā jau pirms diviem gadiem (ar sūdzību Strasbūras tiesā var ierasties tikai pēc tam, kad iziets cauri visām Latvijas Temīdas instancēm), taču vismaz līdz šim palicis Saeimas nepamanīts. Otrs ECT arguments — un tur nevar neko iebilst — ir fakts, ka Ādamsons, pirms tiesa 2002.gadā atzina viņu par bijušo čekistu, tika ieņēmis atbildīgus amatus (robežsardzes brigādes komandieris, iekšlietu ministrs), bijis Saeimas divu sasaukumu deputāts. Ādamsona uzvara Strasbūras tiesā ir kā svaiga puķīte uz kādreiz Latvijas visietekmīgākās politiskās partijas Latvijas ceļš (LC) kapa. Mazliet paradoksāli, bet tieši LC tika darījis visvairāk, lai Ādamsonam būtu pamats "meklēt taisnību" ECT. Deviņdesmito gadu sākumā, jau pēc neatkarības atjaunošanas, Latvijā sāka uzrasties "cilvēki no nekurienes", tādi, par kuru dzīvi ārpus Latvijas varēja uzzināt tikai pēc pašu stāstītā. Ticēt vai neticēt bija klausītāju ziņā. Pie tādiem piederēja arī Jānis Ādamsons. Ir droši zināms (pēc dokumentiem), ka viņš absolvējis Kijevas jūras karaskolu un pēc pamatspecialitātes bijis politiskais vadītājs. Pēc tam 18 gadus dienējis jūras robežsardzē Tālajos Austrumos. Par šo savas dzīves posmu viņš bez bažām varēja stāstīt visu, ko gribēja. Dabiski, ticamības ietvaros. Ādamsons, piemēram, atklāja, ka viņam Tālajos Austrumos piedāvāts fantastiski labi atalgots darbs, bet viņš tomēr atgriezies Latvijā. Tēvzemei gan nekādas īpašās briesmas tolaik nedraudēja, tā nesauca palīgā visus ieročus turēt spējīgos. Tūlīt pēc pārceļošanas (1992. gada vasarā) Ādamsons dabūja darbu Aizsardzības ministrijas sistēmā. Pa "jūras līniju". Pēc diviem gadiem viņš jau bija robežsardzes brigādes komandieris. Tiesa, uz neilgu laiku, jo jau 1994. gada rudenī viņu iecēla par iekšlietu ministru. Pēc tam, kad saistībā ar turpat simta ieslodzīto izbēgšanu no Pārlielupes cietuma bija demisionējis iepriekšējais ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Ādamsonam poļitruka iemaņas nebija zudušas, ministra amats pavēra labas iespējas, un viņš prata celt sevi priekšā kā enerģiskas rīcības cilvēku: atcerēsimies kaut vai efektīgo kādas bankas vadības aizturēšanas operāciju, kurā piedalījās automātiem bruņoti vīri. Tieši šādā veidolā viņš bija vajadzīgs LC. 1995. gada rudenī bija paredzētas 6. Saeimas vēlēšanas, un LC kā ēst bija vajadzīgi karognesēji. Par vienu no partijas "lokomotīvēm" kļuva tikai martā LC uzņemtais Jānis Ādamsons. Šis notikums laikā nedaudz apsteidza Saeimas vēlēšanu likuma pieņemšanu maija beigās. Likumā bija noteikts, ka uz Saeimas deputāta amatu nedrīkst kandidēt personas, kas "ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki". Salīdzinoši nesen (1991. gada maijā) bija publicēts PSRS likums Par valsts drošības orgāniem PSRS, kurā melns uz balta bija lasāms, ka robežsardze ir viena no VDK struktūrvienībām, t.i., LC rindas papildinājusī "lokomotīve" ir visīstākais bijušais štata čekists. Grūti iztēloties. Ka LC, kurā bija daudz juristu, varēja nezināt, ka PSRS robežsardze nebija nekāda "īpaša struktūra", taču īstermiņa politisko apsvērumu dēļ izlikās "par beigtu". Ādamsons LC bija vajadzīgs kā populārs cilvēks, LC Ādamsonam — kā zirgs, uz kura var diezgan droši iejāt Latvijas lielajā politikā. Taktisko mērķi sasniedza abi — Ādamsons kļuva par Saeimas deputātu, LC ieguva skaitliski otro lielāko 6. Saeimas frakciju. Gadu pēc Saeimas vēlēšanām ceļi šķīrās. Un moris, kas savu padarījis, drīzāk bija nekonsekventais LC, nevis Ādamsons, kas pārtapa par sociāldemokrātu, bet mūsdienās pazīstams kā Saskaņas centra cilvēks. Dziras atgriezties politikā, kandidējot uz vietu Eiropas Parlamentā.