Ziņa tika plaši apspēlēta no visām iespējamajām pusēm, sekoja visai asa ASV reakcija (Kuba atrodas 140 kilometru no Floridas) un oficiāls Krievijas Aizsardzības ministrijas paziņojums, ka bumbvedēju iespējamā ierašanās Kubā ir baumas. Putins runāja par cita veida atgriešanos. Pirms tam viņš bija uzklausījis, ko par vizīti Kubā pastāstīja šo valsti apmeklējušās delegācijas vadītājs, kurš, starp citu, tāpat kā jūlijā Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, atveda sveicienus no Fidela Kastro.
Izskatās, Krievija grib radīt iespaidu, ka tā grasās reanimēt PSRS laikā pastāvējušo stratēģisko savienību ar Kubu. Abu valstu ekonomiskie sakari nekad netika pilnībā pārtrūkuši: Kubai bija vajadzīgas rezerves daļas žiguļiem un citai tehnikai, ko tai savulaik piegādāja Padomju Savienība. Pirms pāris gadiem Havanā pabija toreizējais premjers Mihails Fradkovs, kurš pēc atgriešanās zināja teikt, ka pat neizlepušie kubieši sūdzas par Krievijas piegādāto rezerves daļu šausminoši zemo kvalitāti.
Kuba atkal nāca modē drīz pēc tam, kad Krievijas kara flotes pavēlniecība pavēstīja par plāniem tuvākajos 10—12 gados uzbūvēt piecus sešus aviobāzes kuģus, lai atgrieztos pasaules okeānā. Jūras kara bāze Kubā, protams, skan vareni, taču ir nonsenss. Turklāt admirāļi kaut kā netika ņēmuši vērā to, ka Krievijai nav nekādas pieredzes tādas klases kuģu radīšanā. Vēl PSRS laikā tikuši uzbūvēti vairāki aviācijas kreiseri (pēdējo pabeidza jau pēc PSRS sabrukšanas), taču tie tapa Nikolajevas kuģu būves rūpnīcā, un Nikolajeva atrodas Ukrainā. Pašai Krievijai nav kuģu būvētavu, kas varētu laist pasaulē tik lielus kuģus. Kremļa propagandai piemīt nosliece — ticamības robežās un pat aiz tām — pārspīlēt Krievijas militārās iespējas.
Krievijas militārā klātbūtne Kubā — to parādīja Amerikas reakcija uz preses pīli — nav iespējama, bet ekonomiskajai nav lielas jēgas, jo Kubas tautsaimniecība sociālisma celtniecības rezultātā ir stipri nožēlojamā stāvoklī. No Kubas nesanāks nekāda "asimetriskā atbilde" uz ASV plāniem izvietot Viduseiropā pretraķešu aizsardzības sistēmu, taču paziņojums par Krievijas atgriešanos Kubā ir sīka ieriebšana Amerikai, kas ar Kubu ir uz nažiem jau 47 gadus.
Šāda sīka ieriebšana kļuvusi par Krievijas politikas iemīļotu žanru. Lai atceramies pagājušās vasaras draudus notēmēt raķetes uz Eiropu vai pavisam nesenu notikumu — veto tiesību izmantošanu ANO, lai paglābtu no sankcijām Zimbabves diktatoru Robertu Mugabi. Tiesa, veto uzlika arī Ķīna. Atšķirība: Ķīnai Zimbabvē ir ekonomiskas intereses, Krievijai — pilnīgi nekādu. Ķīnas motivācija ir saprotama. Krievija vienkārši parādīja mēli — lai Amerikai nāktos saviebties.
Trešdien parādījās kārtējais "asimetriskās atbildes" pieteikums. Taču šis nav anonīms, ar to preses konferencē Minskā nāca klajā Krievijas vēstnieks Baltkrievijā. Proti, ar paziņojumu, ka pēc tam, kad Amerika būs parakstījusi vienošanos ar Poliju par pretraķešu dislokāciju, Baltkrievijā varētu "apmesties uz dzīvi" raķetes Iskanders vai atkal jau — stratēģiskie bumbvedēji. Iskanders atšķirībā no amerikāņu pretraķetēm ir uzbrukuma ierocis. Piedevām tas gan tiek atzīts par gatavu esam, taču pat nav nonācis Krievijas armijas bruņojumā. Savukārt stratēģiskie bumbvedēji (Minskas tuvumā ir tiem piemērots lidlauks), skaitā 79, ir ļoti veci lidaparāti. T–95 ir piecdesmito, bet Tu–160 — septiņdesmito gadu projekts.
Protams, ir nedaudz dīvaini, ar šādu paziņojumu nāk klajā diplomāts, turklāt laikā, kad mājās nav Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko. "Batjka" devies uz Pekinu. Lai atbalstītu savas valsts sportistus, un, tāpat kā mūsu Valdis Zatlers, tiktos ar Ķīnas priekšsēdētāju Hu Dziņtao.
Nav zināms, vai jaunā "asimetriskā atbilde" bija iepriekš saskaņota ar Baltkrieviju. Vēstnieks uzsvēra, ka kaut kas tikšot pasākts tikai gadījumā, ja Polija un Amerika panāks vienošanos. Nav īsti skaidrs, kā šādu "asimetrisku atbildi" varēs "sajūgt" ar Krievijas un Baltkrievijas 1994.gada līgumu (tā garants ir ASV), kas paredzēja kodolieroču izvešanu uz Krieviju un Baltkrievijas padarīšanu par kodolbrīvu valsti. Krievijai Baltkrievijā jau ir vairākas kara bāzes. Sakaru centri. Lukašenko var pastīvēties (gāzes cena, vēl kaut kas), taču var arī nepiekrist, tik specifiskas bāzes dēļ viņa zeme kodolkonflikta gadījumā, dabiski, kļūs par vienu no mērķiem.
Nav skaidrs, ko ASV pretraķešu sistēmas jautājumā tālāk darīs Krievija, taču ir pavisam skaidrs, ko darīs Amerika — turpinās iesākto. Neatkarīgi no tā, ko teiks un darīs Krievija.