Gluži pa tukšo sammits nebija. ES apliecināja atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai integritātei, un šim faktam pēc Krievijas agresijas pret Gruziju ir krietni lielāka nozīme nekā tā būtu vēl vasaras vidū. Parakstīts dokuments, kurā atzīts Ukrainas kā Eiropas valsts statuss. ES apliecināja gatavību sākt ar Ukrainu dialogu par bezvīzu režīma ieviešanu, taču nešķiet, ka šis dialogs varētu ātri novest pie rezultāta. Jauno līgumu par ES un Ukrainas sadarbības paplašināšanu parakstīs tikai nākamā gada otrajā pusē. Tam gan dots nosaukums Asociācijas līgums, taču pēc tā parakstīšanas Ukraina nekļūs par ES asociēto valsti. Mēdz būt, ka dokumenta nosaukums īsti neatbilst tā saturam, un šis ir tāds gadījums.
ES lemšanas nesteidzības galvenais cēlonis ir Ukrainas iekšpolitiskā nestabilitāte, ko labi ilustrē tas, ka uz sammitu tika uzaicināta, taču neieradās premjerministre Jūlija Timošenko. Viņu vienkārši neiekļāva delegācijā. Ja neizdosies atjaunot "oranžo" partiju koalīciju parlamentā, pie varas var nākt promaskavisks vairākums, kuram būs citas prioritātes.