Askolds Rodins: Nelaimes putns Kačiņskis

Savu lēmumu Kačiņskis pamatoja ar Īrijas referenduma negatīvo iznākumu, kura dēļ viss ar Lisabonas līgumu esot kļuvis "bezjēdzīgs". Te jāatceras, ka referendums notika 12.jūnijā, un var vienīgi minēt, kāpēc, lai izdarītu secinājumu par Īrijā notikušo, Polijas prezidentam bija vajadzīgas vairāk nekā divas nedēļas. Parakstīt līgumu Kačiņski aicinājuši Francijas prezidents Nikolā Sarkozī un arī Polijas premjers Donalds Tusks. Nesekmīgi. Kāda karstasinīga Bundestāga deputāte pat likusi priekšā izslēgt Poliju no ES, ja tā nepabeigs Lisabonas līguma ratifikāciju. Tiesa, Kačiņskis jau mīkstinājis savu paziņojumu, pasakot, ka parakstīs līgumu, ja atkārtots referendums Īrijā būs ar pozitīvu iznākumu. Īrija ir vienīgā no 27 ES valstīm, kurā saskaņā ar likumdošanu Lisabonas līguma ratifikācijai bija jārīko referendums, un tajā turpat 54% uz referendumu atnākušo nobalsoja pret Reformu līgumu. Kāpēc tā, tas ir atsevišķs jautājums, taču referenduma iznākums lika domāt, ko darīt tālāk. Vācija un Francija aicina nepārtraukt ratifikācijas procesu tajās valstīs, kurās tas vēl nebija noticis. Ja Īrija paliktu "lepnā vientulībā", līgums droši vien stātos spēkā paredzētajā laikā, nākamā gada pirmajā dienā, Īrijai uz laiku nosakot izņēmuma statusu. Pirms trim gadiem, kad, balsojot par ES konstitucionālo līgumu, to noraidīja vispirms Francijas un tūlīt pēc tam Nīderlandes pilsoņi, kļuva skaidrs, ka līgums jānodod arhīvā. Lisabonas līgums ir konstitucionālā līguma "mīkstināts" variants. Vācija Lisabonas līgumu kaut kādā mērā var uzskatīt par savu garabērnu, jo tas pamatvilcienos tapa 2007.gada pirmajā pusē — Vācijas prezidentūras laikā. Decembra vidū to parakstīja visu ES dalībvalstu valdību vadītāji, un šķita, reformai īstu šķēršļu nebūs. Paturot prātā konstitucionālā līguma skumjo likteni, Lisabonas līgumu nodeva ratifikācijai dalībvalstu parlamentiem. Atskaitot, atkārtosim, Īriju, kur nedrīkstēja nerīkot tautas nobalsošanu. Tikai nelaime nenāk viena. Lisabonas līgumu nav parakstījis arī Vācijas prezidents Horsts Kēlers. Tas gan nav saistīts ar kaut kādu loģiski nepamatojamu iegribu. Gluži vienkārši tiek gaidīts atzinums no konstitucionālās tiesas, vai Lisabonas līgumā nav normu, kas būtu pretrunā ar Vācijas konstitūciju. Šo ekspertīzi iniciēja Bundestāga deputātu grupa. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmaiers jau paziņojis, ka pretrunu neesot, un, domājams, viņam izrādīsies taisnība. Taču var iznākt visādi. Stipri pavēsa attieksme pret Reformu līgumu valda Čehijā, kur līgums vēl nav nonācis parlamentā. Arī Čehijas konstitucionālās tiesas tiesneši pēc parlamenta augšpalātas ierosmes dara to pašu, ko viņu Vācijas kolēģi — vērtē līguma atbilstību valsts konstitūcijai. Atzinums gaidāms tikai vēlā rudenī. Kopējā atmosfēra gan ir krietni atšķirīgāka. Čehijas prezidents Vāclavs Klauss publiski paudis cerību, ka vai nu konstitucionāla tiesa, vai arī parlamenta augšpalāta Lisabonas līgumu "noņems no distances". Klauss sacījis, ka Īrijas referenduma iznākums ir "demokrātijas un saprāta uzvara pār Eiropas birokrātiju". Pie līguma entuziastiem nepieder arī Čehijas premjerministrs. Īrijas referendums — tā ir pusbēda. Turklāt līdzīga situācija bija pirms septiņiem gadiem, kad īri noraidīja Nicas līgumu, tādējādi bloķējot ES paplašināšanu (uz strīpas bija arī Baltijas valstis). Nākamajā gadā sarīkoja jaunu referendumu, un tas deva pozitīvu rezultātu. Konstitucionālo tiesu atzinumi ir grūti prognozējami, taču vēl grūtāk prognozējams ir Polijas prezidents Lehs Kačiņskis. Viņam klātesot tika pieņemts lēmums sākt darbu pie Lisabonas līguma, un viņš neteica nevienu sliktu vārdu, kad aprīlī parlaments ratificēja līgumu. Kačiņska rīcība ir sitiens zem jostasvietas nule pie ES prezidējošās valsts lomas tikušās Francijas prezidentam Sarkozī, kuram bija lieli plāni — sākot ar ES valstu imigrācijas politikas unifikāciju un beidzot ar lauksaimniecības politikas reformēšanu. Tā vien šķiet, kas viss pārējais kļūs otršķirīgs, iekams nebūs skaidrs Lisabonas līguma galīgais liktenis, un tas būs smags pārbaudījums Sarkozī kā politiķim Ja arī šo līgumu nāksies nodot arhīvā, varēsim runāt par krīzes situāciju un uz kādu laiku pārvilkt krustu visam, ka varētu būt saistīts ar ES tālāku paplašināšanu.