Tam varētu pilnībā piekrist — Godmanim patiešām nav jāpazīst Šlesera šofera dēls —, ja runa nebūtu par nenormālu situāciju. Ja runa nebūtu par diezgan daudziem valsts īpašumā vai kontrolē esošiem uzņēmumiem. Šajā gadījumā premjeram būtu jāizjūt kāda nebūt atbildība, kaut arī "tiešais izpildītājs" ir nevis viņš pats, bet satiksmes ministrs. Var jau aizbildināties (ir dzirdēts), ka sinekūras (labi atalgoti amati, kuros darbs kaulus nelauž) bijušas visos laikos un iekārtās, tikai tas nenozīmē, ka šī parādība būtu jāuztver kā pašsaprotama "mūžīga vērtība". Godmanis un Šlesers abi ir "mācītāju" partijas biedri, taču Godmanis ir arī valdības vadītājs, Šlesera tiešais priekšnieks, kuram dotas tiesības pat atlaist no darba sagrēkojušos apakšnieku. Rodas iespaids, ka konkrētajā situācijā Godmanī partejiskā solidaritāte diemžēl ņēmusi virsroku pār pienākumu, kuru uzliek atrašanās valstiskā amatā.
Askolds Rodins: Nevajadzētu likties mierā
Skandālam, kas saistīts ar faktu, ka vairāku Satiksmes ministrijas (SM) pakļautības uzņēmumu valdēs un padomēs lielā skaitā nonākuši kādreiz tā vai citādi ar satiksmes ministru Aināru Šleseru (LPP/LC) tieši saistīti cilvēki, nākušas nedaudz negaidītas blakus sekas. Premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) ar preses sekretāra starpniecību darījis zināmu, ka viņš "nezina šo uzņēmumu personālsastāvu un politikas īstenošana ir uzņēmuma valdes kompetencē".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.