Piektdien ASV prezidents Baraks Obama nāca klajā (runu translēja televīzijā) ar jaunu stratēģiju tālākai starptautiskās militārās misijas darbībai Afganistānā nolūkā stabilizēt situāciju reģionā. Militārās klātbūtnes pastiprināšana Afganistānā pieder pie Obamas priekšvēlēšanu solījumiem. Afganistānas problēma ir arī prezidenta prioritāšu sarakstā.
Afganistāna pirmoreiz iezīmēta ciešā sasaistē ar Pakistānu. Abu valstu pierobežas rajoni faktiski dzīvo savu — no centrālajām varām neatkarīgu dzīvi, un tos var skatīt kā sava veida "savienotos traukus". Pakistānas pusē atrodas starptautiskās teroristu organizācijas Al Qaeda un Afganistānā varu zaudējušās islāma fundamentālistu kustības Taleban stacionārās bāzes, kurām var uzbrukt tikai no gaisa. Pakistāna nav devusi atļauju karadarbībai savā teritorijā. Par robežas kontroli var runāt visai nosacīti, lai neteiktu, ka reāli tās nav. Ar līdzīgu problēmu ASV nācās saskarties Vjetnamas kara laikā.
Pēc prezidenta teiktā, "Al Qaeda un tās līdzskrējēji ekstrēmisti ir tas ļaundabīgais audzējs, kas draud nonāvēt Pakistānu". Satraukumam par stāvokli Pakistānā bez jau minētā papildu pamatu dod fakts, ka Pakistānas rīcībā ir kodolieroči. Vēl bez militārajiem līdzekļiem Obama runāja par abu valstu ekonomikas attīstīšanu un nepieciešamību veidot infrastruktūru pierobežas rajonos, kas raksturoti kā "pasaules visbīstamākā vieta". Šim nolūkam prezidents jau lūdzis Kongresu piešķirt pusotru miljardu dolāru. Obama pieprasījis, lai Afganistānas un Pakistānas valdība stingrāk kontrolētu, kā tiek izlietoti līdzekļi, kas tiek saņemti palīdzības veidā. Viņš prasa arī reāli sākt korupcijas apkarošanu.
Obama skaidri norādījis, ka pašlaik sabiedroto galvenais uzdevums ir tikt galā ar starptautisko teroristu tīklu Al Qaeda, turklāt teroristi gatavojot jaunus uzbrukumus Savienotajām Valstīm. Prezidents neminēja ne jaunās iniciatīvas izmaksas, ne arī to, cik ilgi sabiedroto militārais kontingents varētu palikt Afganistānā.
ASV papildus jau zināmajiem (17 tūkstoši vīru) papildspēkiem nosūtīs uz Afganistānu vēl četrus tūkstošus karavīru, kuru uzdevums būs Afganistānas armijas un drošības spēku apmācīšana un to skaitliska palielināšana, lai varētu panākt kontroli pār visu valsts teritoriju.
Pilnīgi jauns pavērsiens ir Afganistānas valdības iespējamais izlīgums ar tiem talibiem, kas ķērušies pie ieročiem ar reliģiju maz saistītu iemeslu dēļ — piespiesti to darīt vai vienkārši palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tiek minēta iespēja iesaistīt mērenos talibus Afganistānas politiskajos procesos, pat neliedzot tiem iespēju izveidot savu partiju un piedalīties vēlēšanās.
Jau ir bijusi neoficiāla informācija, ka ar ASV ziņu un prezidenta Hamīda Karzajī uzdevumā Kabulas pārstāvji Dubaijā (neitrāla teritorija) tikušies ar kādreizējo Afganistānas premjerministru Gulbedinu Hekmatiaru, kurš neatzīst tagadējās valdības leģitimitāti. Šis ceļš nav bezcerīgs, ja vien talibi neizvirzīs pēc definīcijas nepieņemamus sarunu priekšnoteikumus, piemēram, ārvalstu militārā kontingenta evakuēšanu.
Domājams, ka Obamas priekšlikumi patiešām veicinās stāvokļa uzlabošanos "savienotajos traukos" un Afganistānā kopumā. Turklāt vasarā gaidāmas Afganistānas prezidenta vēlēšanas, un, iespējams, valsts tiks pie jauna oficiālā līdera, politiski spēcīgāka par Karzajī, kurš netika galā ne ar korupciju, ne narkotisko vielu ražošanu un nelegālo eksportu.
Nedēļas nogalē paredzētajā NATO valstu vadītāju jubilejas (aprit 60 gadu kopš alianses dibināšanas) samitā Obama aicinās sabiedrotos militāri un materiāli atbalstīt ASV jauno stratēģiju, jo "pasaule nevar atļauties, ka Afganistāna atkal iegrimtu haosā, bet Al Qaeda rīkotos, nesastopot pretdarbību".
Tā, protams, ir vienkārši sakritība, taču Obamas iniciatīva nonāca publiskajā telpā pavisam īsi pirms tam, kad Latvija vakar varēja atskatīties uz pirmajiem pieciem Ziemeļatlantijas aliansē pavadītajiem gadiem. Latvijas sabiedrība atbalsta mūsu valsts piederību NATO — to gadu no gada apliecina sabiedriskās domas aptaujas. Ja dalības atbalstītāju skaits ir tuvu 70%, tas ir nopietns rādītājs, kas apliecina, ka pareizs bijis savulaik izvirzītais politiskais mērķis — kļūt par NATO dalībvalsti. Kļuvām, un šis statuss ir mūsu ārējās drošības galvenais garants.
Līdzdalība, dabiski, nozīmē ne tikai tiesības, bet arī pienākumus, un pie šādiem pienākumiem pieder piedalīšanās starptautiskajās misijās. Līdz šim mūsu karavīri ar šo pienākumu tikuši galā godam. Saimnieciski šis gads Latvijai būs ļoti grūts, tomēr noteikti vajadzētu nodrošināt mūsu karavīru līdzdalību starptautiskajās misijās, un pašlaik vissvarīgākā ir misija Afganistānā. Latvijai starptautiski ir uzticamas sabiedrotās reputācija, un šī reputācija ir jāsaglabā.