Jaunā vienošanas principiāli neatšķiras no dokumenta ("6 punkti"), kuru Sarkozī un Medvedevs parakstīja 12.augustā. Tikai toreiz Krievija noblēdījās: tā Kremļa neapstrīdētajā Gruzijas teritorijā izveidoja 6—18 kilometrus platu t.s. drošības joslu, kurā palika par miera uzturēšanas spēkiem nodēvēts Krievijas armijas kontingents. Sarkozī un Medvedeva 12.augusta vienošanās nekādu drošības joslu neparedzēja.
Sekoja ES valstu vadītāju sanāksme, pirms kuras gan bija dzirdamas runas par sankciju noteikšanu Krievijai, taču beigu beigās tika panākta vienošanās aprobežoties ar ES un Krievijas jaunā sadarbības un partnerattiecību līguma pieņemšanas iesaldēšanu. To grūti nosaukt par spiediena izdarīšanu uz Krieviju: jaunajam līgumam vajadzēja stāties spēkā jau pirms pusotra gada, bet kamēr nav jauna līguma, paliek spēkā iepriekšējais.
Pirmdien tika galīgi izlemts, ka Krievija mēneša laikā atvilks karaspēku uz tā pastāvīgās dislokācijas vietām, bet Gruzijas un Abhāzijas un Gruzijas un Dienvidosetijas administratīvās robežas nonāks ar ANO un EDSO mandātiem "bruņotu" starptautisko novērotāju pārziņā.
Gruzija rakstveidā apņēmusies nerisināt domstarpības reģionā ar spēka palīdzību. Krievija atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību un vakar nodibināja ar tām diplomātiskās attiecības.
Krievijas gatavība vienoties ar Sarkozī par konflikta noregulējumu vismaz daļēji skaidrojama ar to, ka iztika bez tiešas ASV iesaistīšanās šajā procesā. Kremlis nav izsapņojis seno sapni par Rietumu pasaules sašķelšanu. Ne jau velti Krievijas prezidents publiski apgalvoja, ka ASV karakuģi atveduši Gruzijai ne tikai humānās palīdzības kravas, bet arī ieročus un bruņojumu. Eiropieši šoreiz tie labie, iztiek bez amerikāņiem.
Turklāt šādi pārmetumi iezīmē ieganstus, kurus Krievija varētu nākotnē likt lietā, lai pārkāptu pamiera noteikumus, kārtējo reizi par to uzveļot vainu Gruzijai. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka Krievijas un Gruzijas bruņotajam konfliktam nevis pielikts punkts, bet gan palikuši daudzpunkti. Krievija vaino agresijā Gruziju. ES, gluži otrādi, par agresoru uzskata Krieviju. Krievija atzinusi Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, un, Medvedeva vārdiem runājot, "savu lēmumu nemainīs". ES savukārt pastāv, ka Gruzijas teritoriālā integritāte nevar tikt apšaubīta, Sarkozī vārdiem runājot, "ne Krievija lems, kādām jābūt Gruzijas robežām".
Krievija apsūdz Gruziju "genocīdā pret Dienvidosetijas tautu". Tomēr karadarbības zonā bojā gājuši civiliedzīvotāji nevar būt genocīda apliecinājums. Turklāt kurš uzņemsies pateikt, kuri Chinvali civiliedzīvotāji kļuva par Gruzijas artilērijas, un kuri — par Krievijas kara lidmašīnu nomesto bumbu upuriem? Pirms piecpadsmit gadiem Abhāzijā sarīkotā etniskā tīrīšana (bēgļu gaitās devās vismaz 250 tūkstoši gruzīnu) ir vispārzināms fakts. Ja izrādīsies, ka arī Dienvidosetijā notikusi etniskā tīrīšana (tādas ziņas ir), atbildību par to nāksies uzņemties Krievijai, kura kopš karadarbības sākšanās bijusi noteicēja Dienvidosetijā.
Paredzēts, ka oktobra vidū Ženēvā tiks sarīkota starptautiska diskusija par stāvokli nesenā konflikta zonā un tās perspektīvām. Vēl īsti nav skaidrs šī saieta formāts un arī visi iespējamie dalībnieki, piemēram, vai tiks piesaistītas ASV. Taču Krievija jau paziņojusi, ka Abhāzijai un Dienvidosetijai jābūt pilntiesīgām šī foruma dalībniecēm. Jau tas vien ir pamats konfrontācijai — vēl pirms ieiešanas konferenču zālē.
Pirms kara Gruzija apņemšanos nelikt lietā spēku virzīja sasaistē ar bēgļu problēmas risināšanu. Pēc zaudēta kara nācās parakstīt apņemšanos, neko nesaņemot pretī. Ženēva būs īstā vieta, kur aktualizēt bēgļu problēmu un piedāvāt tās risinājumus. Protams, bez citu valstu atbalsta Gruzija šajā jautājumā nepanāks neko, un šim atbalstam būtu jānāk no ES valstu puses. Kārtīgam atbalstam.
Iespējams, Krievija cerēja, ka militāra uzvara pār daudzkārt vājāku pretinieku ļaus tai pašai atkal sajusties kā īstai pasaules lielvarai, un varbūt likt arī citiem to atzīt. Sanācis citādi.
Atskaitot Krieviju, Abhāzijas un Ziemeļosetijas valstisko neatkarību atzinusi tikai tālā Nikaragva. Pat Uzbekistāna ne, pat Baltkrievija ne. Tas norāda uz Krievijas reālo politisko ietekmi situācijā, kurai nav ekonomiskās puses. Krievijai nedraud starptautiska izolācija, jo to nevajag gandrīz nevienam. Taču skaidri redzams, cik Krievija ir vientuļa.
Agresijai pret Gruziju ir arī blakus sekas. Jurista dēls un pats jurists, Dmitrijs Medvedevs, izdarījis to, ko federālas valsts nominālajam vadītājam nekādā ziņā nevajadzēja darīt: atzinis, ka tautu pašnoteikšanās tiesības prevalē pār valstu tiesībām uz teritoriālo integritāti. Tagad pati Krievijas Federācija ir briesmās.