Askolds Rodins: Pagaidu valdība paliek

Plenārsēdē tas tika pieminēts, un daudzi Latvijas iedzīvotāji droši vien atceras, kāpēc pirms mazliet vairāk nekā pirms gada krita Aigara Kalvīša (TP) vadītā valdība: tā bija zaudējusi vēlētāju uzticēšanos. Saglabājoties Saeimas valdošajai koalīcijai, premjera krēslā sēdās Ivars Godmanis, un viens no viņa valdības uzdevumiem bija iedzīvotāju uzticēšanās atgūšana. No tā nekas nav sanācis, pašlaik Godmaņa valdība ir nepopulārāka, nekā tā bija pagājušajā ziemā. Saeimas vakardienas sēdē deputāte Vaira Paegle (TP) tēlaini runāja par "ekonomiskās un sabiedrības neuzticēšanās pūķa galvu" atdalīšanu no rumpjiem, nepiemirstot arī "politiskās krīzes galvu". Galvas ir, tikai vai atradīsies to cirtēji — tam vajadzīga politiskā griba. Tagadējam bēdīgajam stāvoklim varam minēt vairākus iemeslus. Vispirms jau to, ka Godmaņa valdība pēc sastāva iznāca stipri līdzīga Kalvīša valdībai — ministrus darbam valdībā virzīja tās pašas četras koalīcijas partijas. Negatīva attieksme pret šo koalīciju ar visiem tās netikumiem nevar automātiski mainīties tikai tāpēc, ka nomainīts valdības vadītājs. Varbūt pie varas būts pārāk ilgi, taču vismaz daļa politiskās elites zaudējusi spēju kritiski pavērtēt savu rīcību, savukārt partijas biedri nevēlas sarūgtināt "savējo". Kā svaigāko piemēru varam minēt kopš vakardienas nu jau bijušo zemkopības ministru Mārtiņu Rozi (ZZS). Tas, ko viņš pirmdien Latvijas televīzijas raidījumā 100.pants stāstīja par sevi un saviem krietnajiem darbiem, robežojās ar fantastiku. Toties nesniedza atbildi uz jautājumu, kas tad izraisījis tik lielu zemnieku neapmierinātību, ka viņi sēdušies traktoros, lai brauktu uz Rīgu prasīt ministra demisiju. Rozes teiktais par politiskām intrigām, lai viņu "aizvāktu", bija kārtējais apliecinājums tam, cik plaši Latvijas politiskajā elitē izplatījusies nemode savas kļūdas un neizdarības skaidrot gandrīz vai tikai ar politisko sāncenšu intrigām. Vēl dienas vidū Roze negrasījās atkāpties no amata, un šī nostādne bija pa prātam Saeimas ZZS frakcijas vadītājam Augustam Brigmanim. Pirms braukt uz televīziju, Roze piedalījās valdības sēdē, kurā tika izlemts sniegt palīdzību līdz kritiskai robežai nonākušajiem piensaimniekiem. Naudu piešķīra pat vairāk, nekā zemnieki sākotnēji cerēja. Varētu domāt, ka klāt Rozes lielā diena — kāpt baltā zirgā un jāt pie zemniekiem uz pateicības mītiņu. Tomēr iznāca citādi. "Aplaimotie" izrādījās "nepateicīgi" un nepārstāja prasīt Rozes demisiju, jo pastāv tas, ko varam saukt par pacietības slieksni. Atrodoties zemkopības ministra amatā vairāk nekā sešus gadus, Roze ar savu iepriekšējo darbību bija šo slieksni pārkāpis, vadzis lūza, un ministra pēdējais, no zemnieku viedokļa raugoties, labais darbs viņu attieksmē neko nespēja mainīt. Gads Godmaņa valdībai bijis neapskaužams — vispirms nesekmīgi mēģinājumi apkarot inflāciju, tad sevi pieteica ekonomiskā krīze, kurai klāt nākusi dramatiska iedzīvotāju uzticēšanās krišana un politiska krīze. Pagājušajā piektdienā TP priekšsēdētājs Mareks Segliņš paziņoja, ka valdība nav rīcībspējīga. Pret to kategoriski iebilda Godmanis. Koalīcijas partijas vakar balsoja pret valdības krišanu, taču ir skaidrs, ka pēdējās pāris nedēļās vērojamā politiskā nestabilitāte ar šo balsojumu nebūs novērsta. Šķiet, ka no koalīcijas partijām vislabāk to aptvērusi TP, kuras deputāti ne vairs pieļāvumu, bet nepieciešamības līmenī runāja, ka koalīcija jāpaplašina. Runāja Saeimas tribīnē. Jānis Lagzdiņš kā reālākos koalīcijas jaunpienācējus minēja Jauno laiku (JL) un Saskaņas centru (SC). Diezgan kategorisks bija TP Saeimas frakcijas vadītājs Māris Kučinskis, kurš paziņoja, ka gadījumā, ja Godmanis jaunnedēļ nesāks sarunas par koalīcijas paplašināšanu, TP ņemšot iniciatīvu savās rokās. Grūti pateikt, kā TP izpildījumā varētu izskatīties iniciatīvas pārņemšana, taču, domājams, TP šos draudus nevajadzēs realizēt. Te jāpiebilst, ka JL (arī no Saeimas tribīnes) jau aicinājis Godmani vienoties kopīgam darbam. Puslīdz droši var teikt, ka koalīcijas paplašināšana ļaus pārvarēt politisko nestabilitāti, kas citādi varētu ieilgt, un tas ekonomiskās krīzes apstākļos nu nepavisam nav vajadzīgs. Ekonomiskajai krīzei var pretoties, it īpaši, ja ir "drošības spilvens" starptautisko aizdevumu veidolā. Bijusi griba, politiskā krīze ir pārvarama — to apliecināja vakardienas plenārsēde. Vissmagāk ir ar uzticēšanās krīzi, lai tiktu no tās ārā, vajadzīgi sabiedrības pozitīvi vērtēti darbi un arī — laiks.