Askolds Rodins: Partijas un ienākumi

Līdz ar to jautājumā par valsts atbalstu partijām pāriets no runām pie darbiem. Tiesa, naudu, ja koncepcija pāraugs likumu grozījumos, partijas varēs sākt saņemt tikai pēc 10.Saeimas vēlēšanām. Politisko partiju skaits Latvijā gan ir mainīgs, tomēr mazāks par dažiem desmitiem tas pēc neatkarības atgūšanas nav bijis ne brīdi. Dabiski, ka barot tik daudzas "mutes" koncepcija neparedz. Viens no valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem paredz, ka partijai Saeimas vēlēšanās jātiek pāri 2% barjerai. Gan 8., gan 9.Saeimas vēlēšanās vairāk par 2% un mazāk par 5% balsu saņēma tikai divas partijas. Šie 2% varētu būt robežšķirtne, kas politikas profesionāļus, arī neveiksmi cietušos, atdala no amatieriem. Mēdz parādīties pēc būtības itin labas ieceres, kurām vienkārši lemts būt nepopulārām. Pirms vairākiem gadiem tā bija ar ierosinājumu Gaismas pils celtniecībai vajadzīgo finansējumu iegūt ar niecīga elektrības maksas palielinājuma palīdzību. Ļoti sašutušo netrūka, iecere izkūpēja. Arī rosinājums no budžeta finansiāli atbalstīt politiskās partijas plašākos sabiedrības slāņos tiks uzņemts labākajā gadījumā bez sajūsmas. To apliecina sabiedrības par atklātību Delna veiktā sabiedriskās domas aptauja. Tāpēc atliek tikai pievienoties priekšlikumam, ka KNAB (pieder pie koncepcijas galvenajiem izstrādātājiem) varētu sarīkot plašāku ieceres apspriešanu. Koncepcijā ietilpst trīs partiju finansējuma reformēšanas varianti, ir ko apspriest. Protams, arī paši drosmīgākie ieteikumi paredz vien politiskā priekšplāna partiju atbalstīšanu, turēšanu, ja daudz, bada maizē. Līdzīga prakse ir gandrīz visās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Būtu muļķīgi apgalvot, ka politiskā darbība iespējama bez naudas. Līdz šim diemžēl lielākoties bijis tā: kurai partijai ir vairāk naudas, tai parasti lielākas izredzes vēlēšanās. Priekšvēlēšanu reklāmu apjoms prevalē pār to saturu. Ja vien netiek sastrādātas klajas muļķības, kā to, piemēram, 2002.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā izdarīja Latvijas ceļš. Ja nodokļu maksātāju naudu izlieto partiju finansiālajam atbalstam, parādās iespēja labāk kontrolēt to izdevumus, stingrāk prasīt ar partiju finansēm saistīto normatīvo aktu ievērošanu. Koncepcijā ietverts priekšlikums par būtiskiem partiju finanšu likumdošanas pārkāpumiem saukt pat pie kriminālatbildības. Ja atskatāmies, redzams, ka arī līdz šim partijas faktiski saņēmušas finansējumu no budžeta, tikai nevis visiem redzamā veidā, bet viltīgāk. Katram Saeimas deputātam pienākas divi algoti palīgi. Nevarētu teikt, ka Saeimā tie čum un mudž. Reāli nereti viens no palīgiem faktiski strādā kādā no partijas provinču nodaļām. Cits variants: palīga amatā skaitās cilvēks, kuram ir cits ienākumu avots, un kas savu aldziņu var atdot partijai. Ir vēl kāda labi zināma patiesība: pamainoties pie varas esošām partijām, drīz vien pamainās arī dažādu uzņēmumu padomju un pat valžu sastāvs. Augsti apmaksātos amatos nonāk cilvēki, kas turpina darīt to pašu, ko viņu priekšgājēji — ziedot naudu tai partijai, kas viņus šajos amatos iebīdījusi. Vēl nevaram nepieminēt, ka Latvijā ir atsevišķi stipri turīgi cilvēki, kurus — pamatoti vai ne sevišķi pamatoti — uzskata par atsevišķu partiju galvenajiem uzturētājiem. Kaut kā gribot negribot nāk prātā paruna par maksāšanu un mūzikas pasūtīšanu. Interesantu "bildi" uzrādījusi KNAB datu bāze: laikā no 2002. gada līdz pagājušajam gadam ieskaitot, partijām naudu ziedojuši mazliet vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Tas ir biedējoši maz, ja ņemam vērā, ka uzskaitīti visi cilvēki, kas šajā laika posmā jebkad ziedojuši jebkurai partijai. Ir pamats uzskatīt, ka ziedotāji nemaz nav tādi altruisti, par kādiem labprāt iztēlojas, un partiju atkarība galvenokārt no ziedotājiem rada risku, ka, izšķiroties par kādu lēmumu, partijai svarīgākas var izrādīties ziedotāju, nevis sabiedrības vairākuma intereses. Minimāls finanšu atbalsts partijām kā līdzeklis naudasmaisu ietekmes mazināšanai patiesībā nav nekāda nesamērīgā maksa par to, ka varēsim politiķiem izvirzīt augstākas prasības. Naudas izteiksmē reformai nākamgad būs nepieciešami papildus 1,3 miljoni latu. Tas nav nekas "nepaceļams", ja atceramies, kā pērn valsts budžets bija gandrīz četri tūkstoši reižu lielāks — aptuveni pieci miljardi latu.