Askolds Rodins: Pēcvēlēšanu Serbija

Trešais labākais rezultāts bija premjera Vojislava Koštuņicas Serbijas Demokrātiskajai partijai (SDP) — aptuveni 13%. Tie ir provizoriskie rezultāti, kas, sagaidāms, īpaši neatšķirsies no galīgajiem, kuri būs zināmi ceturtdien. Sācies koalīcijas veidošanas laiks. Iepriekšējās Skupščinas vēlēšanas notika pērn janvārī, un visvairāk balsu tika radikāļiem, taču koalīciju izveidoja abas demokrātiskās partijas, kas prata piesaistīt vairākus mazo "mandātu pakešu turētājus". Par valdības rīcībnespējas un attiecīgi nepieciešamības rīkot parlamenta ārkārtas vēlēšanas cēloni kļuva ar Kosovas neatkarības pasludināšanu saistītā iekšpolitiskā situācija. Serbija bija sākusi virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), taču gandrīz visas ES valstis (arī Latvija) ir atzinušas Kosovas valstisko neatkarību. Faktiski bija jāizvēlas: vai nu turpināt virzību uz ES un samierināties ar realitāti Kosovā, vai arī kā prioritāru mērķi izvirzīt Kosovas atgūšanu, nonākot starptautiskā pusizolācijā. Spēku samērs pavasarī neļāva izdarīt izvēli, neko lielākas skaidrības nav arī pēc ārkārtas vēlēšanām. Koštuņica jau paziņojis, ka otrreiz koalīcijas ar Tadiča partiju nebūs, un viņam ir sava taisnība — vienreiz tāda jau bija, un izšķirošā brīdī tā nespēja pārvarēt iekšējo krīzi. Taču Koštuņicas mērenie nacionālisti, bloķējoties ar radikāļiem, tāpat netiktu pie vairākuma Skupščinā. Šis Serbijā ir sīkpartiju lielās ražas laiks. Jāpiebilst, ka gadījumā, ja jaunu valdību neizdosies izveidot līdz septembra vidum, būs jārīko nākamās parlamenta vēlēšanas. Mazliet vairāk nekā pirms gada notikušajās vēlēšanās radikāļi saņēma tos pašus 29% balsu, ko aizvakar. Un tas pēc Kosovas atdalīšanās. Koštuņicas mēreno nacionālistu 13% ir mazāk nekā bija toreiz (16%). Ieguvēja ir proeiropeiski orientētā Tadiča DP, kura iepriekšējās vēlēšanās ieguva 23 % vēlētāju atbalstu, tagad — 39%. Ar nākamo valdību vēl patiešām nav skaidrības, taču skaidrība ieviešas citā svarīgā lietā: arvien vairāk serbu sāk apzināties savu organisko piederību Eiropai un saprast, ka visas runas par ekonomiskās un politiskās sadarbības padziļināšanu ar Krieviju kā alternatīvu ir bezperspektīvas muļķības.