Klāt 25.marts, padomju varas īstenotās vismasveidīgākās deportācijas upuru piemiņas diena. Tieši pirms sešdesmit gadiem dzelzceļa stacijās gatavībā stāvēja 33 ešeloni, kuros sadzina vairāk nekā trīspadsmit ar pusi tūkstošu ģimeņu, galvenokārt lauku iedzīvotājus. Pavisam "mūža nometinājumā", kā tas sākotnēji tika iecerēts, izsūtīja aptuveni 42 tūkstošus cilvēku. Vairāk nekā ceturtā daļa deportēto bija bērni. Uz Sibīriju ceļu mērojušo sieviešu bija gandrīz divas reizes vairāk nekā vīriešu. Tā ir statistika. Taču bez statistikas ir arī vardarbīgi no mājām izrauto un uz svešu zemi aizvesto cilvēku likteņi.
Deportācija bija labi plānota un sagatavota operācija, kuru vienlaikus realizēja visās trijās Baltijas valstīs. "Šķiriski neuzticamie", padomju varai neērtie un pat kaitīgie. Neatkarības drīzas atgūšanas iespējai vēl ticošo nacionālo partizānu sociālā bāze. Pēc deportācijas drīz vien izzuda arī pretestība kolhozu veidošanai. Skolā mācīja, ka tas bijis nepieciešams pasākums. Hruščova "atkušņa" laikā izsūtītie sāka atgriezties, taču ar atplestām rokām Padomju Latvija viņus negaidīja, drīzāk jau otrādi.
Padomju Latvijā bija ne gluži aizliegti, tomēr nevēlami temati, ja domas nesakrita ar padomju varas oficiāli pausto. Abas deportācijas, Latviešu leģions, padomju laika realitātes neglaimojoša salīdzināšana ar pirmskara dzīvi.
Publiski par 25.martu un tā patieso vietu Latvijas vēsturē sāka runāt atmodas laikā. 1988.gadā šajā dienā ar kultūras dzīvi saistītu cilvēku grupa pirmoreiz Brāļu kapos pie centrālā pieminekļa nolika puķes, pieminot no Sibīrijas trimdas nepārnākušos. Nākamajā gadā jau bija varens gājiens no Daugavmalas uz Brāļu kapiem.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Rīgā centrālais pasākums nu jau tradicionāli ir pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa un puķu nolikšana ar tāpat tradicionālo Valsts prezidenta uzrunu. Ar citu valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos. Būs klusuma brīdis. Būs citi pasākumi, un ne jau tikai Rīgā vien. Tā notiks arī šodien, un vēl ilgi, ilgi.
Nedēļas nogalē Briselē dzelzs priekškara krišanas divdesmitajai gadskārtai veltītajā konferencē Valsts prezidents Valdis Zatlers atzina, ka starp Latvijas un Krievijas iedzīvotājiem pastāvot "sava veida vērtību priekškars", kura pastāvēšanā vainojamas "atšķirīgas informācijas telpas". Patiesībā runa nav tikai par Zatlera pieminēto dažādo izpratni par to, kas ir demokrātija.
Teiksim nu skaidri, ka viena no nozīmīgākajām "priekškara" sastāvdaļām ir attieksme pret jau pasen nebūtībā aizgājušo padomju varu. Šo attieksmi, dabiski, ietekmē informatīvā telpa. Atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju vairākuma Krievijas iedzīvotāju lielam vairākumam nav noliedzošas attieksmes pret padomju varu un līdz ar to ir "saprotošāks" padomju varas izdarīto noziegumu vērtējums. 1949.gada martā ar Latvijas zemniekiem tika izdarīts tas pats, kas ar Krievijas zemniekiem divdesmit gadus iepriekš, taču Krievijā kolhozus noraidošo zemnieku varmācīga izsūtīšana no viņu dzīvesvietām ir tā kā daļēji piemirsusies, tā kā daļēji attaisnota — kur koku cērt, tur skaidas šķīst. Krievijas bijušā prezidenta Vladimira Putina valdīšanas gados iezīmējās tendence daudzos gadījumos likt vienlīdzības zīmi starp padomju varas gados notikušā negatīvu vērtējumu ar vēršanos pret Krieviju.
Tikpat skaidri jāapzinās, ka līdzīga nostāja ir arī daļai Latvijas iedzīvotāju — tiem, kuri dzīvo oficiālās Krievijas "saprotošākajā" informācijas telpā. Jāpiebilst, ka "saprotošāka" informācijas telpa pastāv arī Latvijā. Huligāniskas izdarības 25.martā pie Brīvības pieminekļa nav manītas, taču tas vien nenorāda, ka pastāvētu izpratne par deportācijas upuru piemiņas dienas nozīmi.
Krievijā sen neviens vairs neceļ komunismu, Krievijas kompartija kopš tās dibināšanas brīža ir opozīcija, taču Ļeņina mūmija joprojām glabājas mauzolejā Sarkanajā laukumā. Varbūt tā ir viena no "krievu noslēpumainās dvēseles" izpausmēm.
Vakar Strasbūrā, atklājot Eiropas Parlamenta plenārsesiju, tā priekšsēdētājs Hanss Gerts Peterings nāca ar paziņojumu saistībā ar Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas sešdesmito gadskārtu. Viņš uzsvēra, ka eiropiešiem būtu nepārprotami un asi jānosoda noziegumi pret cilvēci, kurus izdarījis Padomju Savienības totalitārais režīms.
Krievijas iepriekšējais vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs pa labi un pa kreisi klāstīja, ka Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecības jāveido "no baltas lapas", nevelkot līdzi pagātni, atstājot vēsturi vēsturnieku ziņā. Ir jomas, kur to patiešām var mēģināt darīt. Taču tautas vēsturisko atmiņu nevar izslaucīt ar pragmatisma slotu. Turklāt 25.marta deportācija tā vai citādi skāra ļoti lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, nepieminēt tās upurus nozīmētu nodot pašiem sevi.