Askolds Rodins: Šlesera kārtējā sānslīde

Tā jau tas ir, viens "mācītājs" tik lēti neprasīs cita demisiju, kaut gan tagad tas patiešām būtu jādara. Nav jau pirmā reize. Šlesera virsvadībā Latvijas pasts (LP) aizreformējās līdz bankrota slieksnim. Pasta vadību nomainīja, ministra atbildība izpalika. VK revīzijas ziņojums ir paskarba lasāmviela. Starp pārbaudes objektiem bija arī SM pakļautības uzņēmums Latvijas Valsts ceļi, kura, tāpat kā LP un vairāku citu uzņēmumu, visaugstākais priekšnieks ir Ainārs Šlesers. VK secinājusi, ka pēdējos gados ceļu remontam atvēlētais valsts finansējums palielinājums "būtiski pārsniedz autoceļu atjaunošanas apjoma pieaugumu, jo valsts autoceļu atjaunošanas darbu līgumcenu līmenis ir būtiski palielinājies". Citiem vārdiem sakot, naudas piešķirts vairāk, padarīts mazāk, nekā varēja, toties "pa dārgo". Te nu jāatgriežas pie premjera teiktā, ka satiksmes ministrs "ir atbildīgs par visu, kas notiek nozarē, taču nevar būt atbildīgs par konkurences trūkumu, kas ir galvenā problēma". Dabiski, arī VK norādījusi uz konkurences trūkumu - "39,6% gadījumu (..) piedāvājumu iepirkumu konkursā ir iesniedzis tikai viens pretendents". Tas jau šķiet aizdomīgi. Premjers tikai sūkstās par konkurences trūkumu, VK ziņojumā redzams tā galvenais cēlonis: Šlesera ministrēšanas laikā SM apvienoja četrus ceļinieku uzņēmumus vienā. Radās monstrs, kas saucas Latvijas autoceļu uzturētājs. Var diktēt un arī diktē cenas. Tāpēc jau ir tā neatbilstība starp naudu un padarīto. Bez Šlesera ziņas četru uzņēmumu apvienošana diezin vai bija iespējama, tāpēc viņš kā ministrs ir vainīgs pie tā, ka ceļu saimniecībā konkurence tāda stipri kusla. Pieminēšanas vērta ir vēl kāda ceļinieku darba īpatnība, uz kuru norāda VK: "Kārtējā gadā veicamo valsts autoceļu atjaunošanas projektu saraksta izstrādē netiek piemēroti izmērāmi atlases kritēriji, līdz ar to lēmumi par projektu iekļaušanu sarakstā tiek pieņemti subjektīvi." Nav skaidrs, kas konkrēti pieņem lēmumu, taču tā ir detektīva uzmanības cienīga informācija, ja ņemam vērā, ka gadā laboti tiek tikai 36% to ceļu, kas brēktin brēc pēc remonta. Visiem netiks, turklāt gribot paliks lielākā daļa, lēmumu pieņem subjektīvi - tā ir tipiska koruptīva riska situācija. Kā Rīgas domes attīstības departamentā ar jaunbūvju stāvu skaitu. Interesanti, vai Šlesers pats zināja, kā tiek plānoti ceļu remonti? Ja nezināja, tad kāpēc nezināja? Tas ir viņa kompetences jautājums. Ja zināja, bet neko nekustināja, tad arī - kāpēc? Finanšu pārkāpumi atklāti arī pašā SM. Lielāki un mazāki. Minēsim tādu vienkāršāku, ko pēc nozīmes varētu salīdzināt ar alumīnija karotes nozagšanu lielā lauku sētā. SM piešķīra turpat četrus tūkstošus latu, lai organizētu lekcijas skolās. Par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem. Nauda izlietota, skolās par speciālajām lekcijām nekas nav dzirdēts. Šajā gadījumā zaglēnu (izpildītāju) droši vien nebūs grūti atrast. Ja vien meklēs. Neliela, tomēr nodokļu maksātāju nauda. Jaunais laiks Saeimas prezidijā jau iesniedzis Šlesera demisijas pieprasījumu. Par Šlesera atlaišanu neko negrib dzirdēt premjers Godmanis, gan piemetinot, ka Šlesera valdījumos esot steidzami darāmas lietas. Standartargumentācija, precīzāk sakot, standartatrunas. Šlesers būtu jāatlaiž, tikai nav, kam to izdarīt. Premjers saprotamu iemeslu dēļ. Savukārt Saeimā to neizdarīs tāpēc, ka tas automātiski nozīmētu arī Godmaņa atkāpšanos, valdības krīzi un jau tāpat paļodzīgās četru partiju koalīcijas sairšanu. Un to šīs partijas pašlaik nevar atļauties. Varbūt varēs vēlāk, ja kā iespējama realitāte iesakņosies Jaunajam laikam pašnāvnieciskā ideja mest kopā kauliņus ar Tautas partiju. Tikai Šleseram jau būs iestājies noilgums.