Tas ir spožs gājiens. Ņemcovs ir pietiekami pieredzējis un kolorīts politiķis, labs orators, savulaik bijis vicepremjers, ticis minēts kā viens no iespējamajiem prezidenta Borisa Jeļcina amata pārmantotājiem. Piedevām Ņemcovs dzimis Sočos un nodzīvojis tur mūža pirmos septiņus gadus, tāpēc vietējiem viņš kaut kādā ziņā automātiski ir vismaz daļēji savējais.
Mēra amata kandidātu netrūkst. Pie pazīstamākajiem pieder baņķieris, opozicionārās avīzes Novaja gazeta (tur strādāja noslepkavotā žurnāliste Anna Poļitkovska) līdzīpašnieks Aleksandrs Ļebedevs un baletdejotāja Anastasija Voločkova, kurai labākie gadi uz skatuves laikam gan ir garām.
Atsevišķi jāpiemin kāda pabaisa kandidatūra. Žirinovska Liberāldemokrātiskās partijas biedrs, bijušais čekists un tējas dzeršanas tradīciju smalks pazinējs Andrejs Lugovojs, kuru Lielbritānija prasa izdot tiesāšanai saistībā ar disidenta Aleksandra Ļitviņenko noindēšanu. Lielbritānijas prasība nesa Lugovojam pazīstamību un netraucēja, bet drīzāk gan palīdzēja kļūt par Valsts domes deputātu. No Londonas jau izskanējis, ka Lugovoja ievēlēšanas gadījumā Lielbritānija boikotēs Soču olimpiādi. Tas varētu izraisīt ķēdes reakciju, un tad Soču olimpiādei var prognozēt 1980.gada Maskavas olimpisko spēļu likteni. Toreiz boikota cēlonis bija PSRS karaspēka iebrukums Afganistānā.
Soču stāstā nevar apiet vēl kādu cilvēku, kas gan par pilsētas mēru negrasās kļūt. Tas ir Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, kas labprāt uzturas Soču tuvumā, prezidenta rezidencē Krasnaja Poļana, kuras atslēgas viņš tā arī nav iedevis tagadējam prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Sočus tāpēc pat pasākuši dēvēt par Krievijas trešo galvaspilsētu. Savulaik Putinam nācās pielikt visai lielas pūles, lai "caursistu" Soču pasludināšanu par olimpiādes norises vietu, un to sarīkošana kaut kādā mērā ir arī viņa personiskais projekts.
Būt par olimpiādes norises vietu pilsētai, protams, nozīmē lielu godu, taču šim faktam ir arī ēnas puses: lai uzbūvētu sportistiem un sportošanai nepieciešamās celtnes, nākas nojaukt to, kas jau uzbūvēts. Zaudēt namiņu pie jūras, vietā saņemot mitekli daudzdzīvokļu mājā, — tās nav patīkamas pārmaiņas dzīvē. Sabiedriskās domas aptauja parādījusi, ka aptuveni puse Soču iedzīvotāju tikai priecātos, ja olimpiāde nenotiktu viņu pilsētā.
Plaši būvdarbi — tā ir arī liela nauda. Vēl nesen Krievijai bija divi pompozi projekti: olimpiskais ciemats un ēku komplekss Krievu salā iepretim Vladivostokai, kurā bija paredzēts Āzijas un Klusā okeāna valstu vadītāju samits. Ekonomiskās krīzes dēļ būvdarbi Tālajos Austrumos apturēti, bet samita norises vieta pārcelta uz Konstantīna pili Sanktpēterburgā. Sočos, vismaz līdz šim, nekādi darbi nav ne apturēti, ne iesaldēti. Visticamāk, "Putina faktora" dēļ.
Kopš likvidēti vienmandāta vēlēšanu apgabali, bet partijām noteikti paprāvi "gatavības gabarīti" (lai partija varētu piedalīties parlamenta vēlēšanās, tajā jābūt vismaz 50 tūkstošiem biedru), opozicionāriem ceļš uz Valsts domi ir slēgts. Savukārt gubernatoru vēlēšanas patiesībā kļuvušas par fikciju.
Ja neskaita ielu akcijas, kas ir mazefektīvas, puspagrīdē nodzītajai Krievijas opozīcijai piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās ir bezmaz vai pēdējais instruments, lai atgādinātu, ka tā pastāv kā politisks spēks, ka vēl spēj rīkoties.
Ņemcovam ir brīvas rokas — viņš nav saistīts ne ar vietējām, ne Maskavas varas struktūrām. Savā priekšvēlēšanu programmā viņš sola "pasargāt iedzīvotājus no olimpiādes" un panākt, lai daļu sacensību pārceltu uz citām Krievijas pilsētām. Savukārt pilsētnieku grupas (paraksti uz deviņām lapām) Ņemcovam adresētā aicinājumā teikts, ka ir pēdējais brīdis glābt kūrortu: "Jūs palīdzēsiet pilsētai, mēs palīdzēsim Jums uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās."
Ja Krievijā būtu iespējamas brīvas vēlēšanas, par Ņemcova uzvaru kā par notikušu faktu diezgan droši varētu runāt jau nākamajā dienā pēc viņa pieteikšanās kandidēt. Putiniskajā Krievijā viņa kandidēšana var būt tikai simboliska. Ņemcovu vienkārši var atteikties reģistrēt kā amata kandidātu, taču tas diezin vai tiks darīts — pārāk primitīvi un acīs krītoši. Taču varas vertikāle nedrīkst pieļaut viņa uzvaru, un Ņemcovs, domājams, to apzinās. Taču Soču mēra vēlēšanas būs notikums, kuru pamanīs visā valstī, un viņš prasmīgi izmanto šo notikumu, lai apliecinātu, ka opozīcija ir dzīva, ka tā spēj rīkoties.