Askolds Rodins: Vai atkal izlems zvērudārzā?

Tiesa, vienīgais, kurš tepat Latvijā ne reizi vien publiski tā pa īstam apšaubījis Kažociņa atbilstību, ir ietekmīgais Tautas partijas ierindas biedrs Gundars Bērziņš (pēdējo reizi — intervijā NRA, 28. III). Šai kritikai piemīt savs īpašais šiks. Bērziņš pārmet, ka Kažociņa vainas dēļ pielaidi lielākajiem noslēpumiem zaudējis Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs. Atbilde ir vienkārša un sen zināma: dienesta pienākumu veikšanai Vaškevičam augstākā līmeņa pielaide nemaz nav vajadzīga. Viss pārējais par Kažociņu pateiktais ir no "apgalvojumu operas", turklāt Bērziņa sarunātais atstāj nevis nopietnu pārmetumu, bet pārkarsušas iztēles sacerētas fantastikas iespaidu. Kā apliecinājumu, ka viņam nav ko slēpt, saistībā ar šo nelaimīgo interviju Kažociņš pieprasījis prokuratūras pārbaudi. Proti, lai prokuratūra kā uzraudzības iestāde pārbaudītu SAB operatīvo darbību. Slēdziens NDP, domājams, tiks celts priekšā tajā pašā pēc nedēļas plānotajā NDP sēdē. Vēl Kažociņš saņēmis nosodījumu no kāda ļoti augsta plaukta, tiesa, ne pašu mājās. Krievijā. Kad janvārī no Latvijas izsūtīja Krievijas vēstniecībā strādājošo nediplomātisko diplomātu, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs preses konferencē bilda: "Ir cilvēki, kas vēlētos, lai attiecības ar Krieviju būtu problemātiskas, lai saglabātos papildu kairinātāji. Es ceru, ka šie cilvēki negūs virsroku." Unisonā skanēja nu jau bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija nožēlas vārdi par to, ka tiekot kaitēts "Kalvīša kursam" attiecību veidošanā ar Krieviju. Te gan jāpiebilst, ka spiegu izķeršana pieder pie SAB tiešajiem pienākumiem. Kamēr Gundars Bērziņš un Kremļa pārstāvji ārdās, no atbildīgajiem Latvijas politiķiem dveš dīvains, nedaudz biedējošs klusums. Gluži kā pirms Valsts prezidenta vēlēšanām pērn maijā. Toreiz izpalika atklāta domu apmaiņa par visiem prezidenta amata kandidātiem. Droši vien tāpēc, ka tā bija lieka — visu taču izlēma zvērudārzā. Un galvenie lēmēji nebija Saeimā balsottiesīgie. Kažociņa iespējamie sāncenši uz SAB direktora vietu vārdā neoficiāli saukti vairākkārt. Tikai nekas pēdējā laikā nav dzirdēts par vēl pirms pāris mēnešiem "drošo kandidātu" Valsts prezidenta padomnieku Raimondu Rožkalnu. Nesen publiskajā telpā parādījās ziņas, ka nācēji būs kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke. Ķibele tikai tā, ka šiem kungiem, pēc viņu pašu teiktā, nekas tāds nav piedāvāts. NDP veido trīs valsts augstākās amatpersonas, vairāki ministri un Saeimas komisiju vadītāji. Skaidrībai par to, kas, atskaitot Kažociņu, kandidēs uz SAB direktora amatu, vajadzēja būt jau marta vidū, vismaz tā tika solījis premjers Ivars Godmanis. Tagad viņš un arī Valsts prezidents Valdis Zatlers runā par "vairākiem kandidātiem", nenosaucot uzvārdus. Protams, var jau minēt — kuri, un apspriest kaķi maisā, tikai tā ir neproduktīva nodarbe. Vispār jau kandidātu var ieteikt jebkurš no NDP locekļiem, un teorētiski var sanākt, ka to ir astoņi. Taču balsojumam Saeimā jāpiesaka viens. Nav saprotams, kam vajadzīga tāda noslēpumainība. SAB direktoru tomēr ievēl Saeima, kas nozīmē, ka par šo kandidātu un viņa izvērtējumu ir paredzētas publiskas debates un ka sabiedrībai ir tiesības zināt par viņu diezgan daudz. Rodas jautājums, kāpēc būtu jāslēpj šie "citi kandidāti"? Varbūt to nemaz nav? Vai arī būtu sagaidāms zvērudārza scenārija otrais izdevums? Tikai izšķirošā "konsultācija" nolikta uz pēdējo brīdi un tāpēc ir "kandidāti", bet nav uzvārdu. Ja ir uzvārdi, rodas iespēja vērtēt kandidātu tikumus. Tieši tāpat, kā tagad ir iespējams salāgot Kažociņa tikumus ar vajadzībām, kuras izriet no SAB direktora statusa. Bez pienācīgas izglītības un darba pieredzes no svara ir arī kandidātu reputācija. Kādu mēnesi pēc jaunās valdības apstiprināšanas Valsts prezidents teicās esam apmierināts, ka sadarbība ar SAB direktoru sokas, bet premjers atzina, ka biroja vadītājs — tas nav vienkārši mūsu "iekšējais jautājums", bet ir arī mūsu "starptautiskās saistības". Tas tāpēc, ka SAB ir īpašs speciālais dienests, kuram bez pretizlūkošanas uzticēta ne tikai mūsu valsts, bet arī NATO un Eiropas Savienības slepenās informācijas aizsardzība. Nedēļu pirms lēmuma patiesībā ir tikai viens kandidāts – Kažociņš. Ir palicis pārāk maz laika, lai jebkurš cits kandidāts pārliecinātu gan Latvijas sabiedrību, gan mūsu sabiedrotos, ka viņš nav kārtējais mūsu politikas pelēko kardinālu melnais zirdziņš. Turklāt cita kandidāta izvirzīšana neizbēgami radītu iespaidu, ka Latvija ir nomainījusi savu slepeno dienestu vadītāju tāpēc, ka viņš pārāk labi darījis savu darbu — noķēris Krievijas spiegu. Vai arī, kā teicis Gundars Bērziņš, "nedrīkst strādāt Latvijas valsts pārvaldes sistēmā" cilvēks, kas redzēts ieejam ASV vēstniecībā. Iespējams, viņam labāk patiktu SAB direktors, kas iegriežas Krievijas vēstniecībā.