Askolds Rodins: Zaļā dzīve
Apkārtējo vidi nepiesārņojoši elektroenerģijas ražošanas avoti Latvijā ir trīs: hidroelektrostacijas, vēja spēkstacijas un ar biogāzi darbināmas spēkstacijas, kas gan vēl nav sākušas strādāt.
Mazo HES un vēja spēkstaciju produkcijas īpatsvars elektroenerģijas patēriņā nav liels un vismaz pārskatāmajā nākotnē tāds arī nebūs. Tieši tas pats sakāms par biogāzes elektrostacijām.
Mazie elektrības ražotāji, dabiski, nav Latvenergo konkurenti, Latvenergo pērk to saražoto elektrību. Pērk par valdības noteikto cenu, kas krietni vien pārsniedz monopolista produkcijas pašizmaksu. Latvenergo to, protams, "ņem vērā", nosakot tarifus elektrības patērētājiem. Vienkāršāk sakot, jo augstāka ir šī iepirkuma cena, jo vairāk tā ietekmē patērētāju maciņus. Ne jau milzu apmēros (elektrības tarifi pamatā ir atkarīgi no Krievijā iepirktās dabasgāzes cenas), tomēr ietekmē. Taču ir arī ieguvēji.
Atskatoties diezgan nesenā pagātnē, labi redzams, kā sākotnēji pieteiktais valsts atbalsts mazajiem elektrības ražotājiem galu galā kļuva par uzskatāmu valsts nozagšanas piemēru — ja ar valsts nozagšanu saprotam tādu likumdošanas aktu pieņemšanu, kas ir izdevīgi salīdzinoši nelielai cilvēku grupai un labākajā gadījumā īpaši nekaitē sabiedrībai kopumā.
Mazo HES atjaunošanas idejiskie "tēvi" bija Latvijas zaļie. Viss izskatījās tik idilliski: cilvēki atjaunos tēvutēvu celtās dzirnavas, kas gan vairs nemals graudus, bet ražos elektrību pašu patēriņam, pārpalikumu varēs pārdot Latvenergo. Valsts bija pretimnākoša, uz astoņiem gadiem noteica iepirkšanas dubulttarifu. Jāļauj taču jaunajiem ražotājiem nostāties uz kājām, kļūt konkurētspējīgiem. Astoņi gadi pagāja, privileģētā iepirkšana palika. Jau minētie MK noteikumi ne tikai krietni paaugstināja mazo ražotāju elektrības iepirkšanas cenu, bet arī paredzēja, ka tā būs "mūžīgi mūžos".
Sabiedrības interesēs tomēr būtu kas cits: izvērtēt, kuras no turpat pusotra simta mazo HES būtu noplēšamas, jo tās nodara kaitējumu dabai, to ietekmē, kā liecina pieredzējuši makšķernieki, upēs sāk mainīties fauna. Gaujas augštece ir pamatīgi sacūkota, un tas ne tuvu nav vienīgais piemērs.
Biogāzes un vēja spēkstacijas ir dabai nekaitīgas, taču šajās jomās ir cita nelaime — cilvēka faktors. Lēmumus pieņemoša cilvēka faktors.
Kaut kā tā sagadījās, ka visas šim gadam atvēlētās biogāzes kvotas tikušas desmit līdzīga nosaukuma firmām, kas reģistrētas vienā un tajā pašā vietā, piedevām tikai nedēļu pirms tam, kad varēja sākt pieteikties kvotu saņemšanai. Grūti pieņemt, ka juridisko adrešu sakritība varētu būt nejauša. Tāpat grūti pieņemt, ka nejaušība ir kvotu sadales princips — saņem tie, kas piesakās pirmie.
Līdzīga aina ir vēja spēkstaciju lauciņā — firmas ar līdzīgiem nosaukumiem.
Ir noteikts obligāts tās elektrības iepirkums, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, un pats par sevi atbalsts zaļajai enerģētikai ir slavējams. Taču ne variantā, kas atkal jau "nejauši" sanācis Latvijā. Iepirkuma cenas augstas, augstākas nekā citviet Eiropā, bet vēlreiz "nejauši" sanācis tā, ka vieglās peļņas guvēji ir tā vai citādi saistīti ar politiskajām partijām un prominentiem to biedriem. Nu jau no politikas it kā aizgājušajiem, taču ietekmi saglabājušajiem Andri Šķēli un Aigaru Kalvīti (TP), Robertu Zīli (TB/LNNK). Ja "zaļajiem enerģētiķiem" par viņu produkciju bija paredzētas supercenas uz faktiski neierobežoti ilgu laiku, runa vairs nevar būt par enerģētikas biznesu. Drīzāk jau par renti, kuru tie garantēti saņemtu.
Renti, kuru pastarpināti izmaksā nodokļu maksātāji. Valsts uzņēmums Latvenergo maksā par iepirkumu tik, cik tam liek valdības noteikumi, mēs par elektrību maksājam, cik prasa Latvenergo, kas — neprasīsim no monopolista neiespējamo — savus ar dārgās "zaļās elektrības" iepirkšanu saistītos zaudējumus kompensē uz patērētāju rēķina.
Daudzo "nejaušību" virtenē labi iederas jau minētā valdības sēde, kurā ne premjers, ne citi ministri nesaprot, kas tas par dokumentu, kuru viņiem ceļ priekšā ekonomikas ministrs Gerhards, kurš arī pats lāgā neorientējas jaunajos MK noteikumos.
Var noteikt vai nenoteikt "zaļās elektrības" iepirkšanas kvotas, taču jebkurā gadījumā ir jārīko konkursi, kuru uzvarētājus noteiktu nevis "pirmās rokas tiesības", bet gan piedāvātās elektrības cena.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.