Atgriešanās pie baltajiem plankumiem

Projekts arī ietver tās tulkošanu vāciski un franciski. Grāmatā ietvertas desmit esejas, un to autori ir Boriss Volkovičs, Mirjama Zalmanoviča, Grigorijs Smirins, Rita Bogdanova, Ilana Ivanova, Rozālija Suhare un Josifs Ročko. Grāmatas redaktors un priekšvārda sarakstītājs ir rabīns Menahems Barkahans. Grāmatas ideoloģiskā līnija rāda, ka tā ir iecerēta kā kontrapunkts Latvijas Vēsturnieku komisijas pētījumiem par holokaustu, kuru ietekme uz eseju autoriem ir minimāla. *** Hitlers un viņa laikmets veidoja viens otru — tā bija amalgama, kas koncentrējās Vācijā, bet tās vēziens sniedzas arī pāri valstu robežām. Kamēr dzīvos ideoloģiju mežģīnes un to atliekas: imperālisms, varmācība, šķiru nevienlīdzība un rasisms, kas pēc Pirmā pasaules kara uzkarsēja eiropiešu dvēseles, vai kamēr kapitālisms stāv pašmatā, nespējīgs atrisināt globālo nabadzību, attīrīt planētu, finansēt tīru enerģiju —, Hitlera spektrs turpinās savus pusnakts darbus. Neskatoties uz to, ka hitlerisms karā cieta sakāvi, tā nav bijusi totāla — tas turpina dzīvot, ne tik daudz tiešā veidā zem nacisma karoga, bet caur tā pretinieku domu primātiem. Nacisma mijiedarbība ar marksistiskām ideoloģijām, padomju mistrojumu ieskaitot, kura ietekmē vēl dzīvo daudzi Latvijas pilsoņi, nav noslēpums. Par Hitlera/Staļina "Kabuki deju" ne tikai trīsdesmitajos gados, bet arī pēc kara ir daudz rakstīts. Mazāk analizēta ir nacisma ietekme demokrātiski imperiālistiskajās zemēs. Savienoto Valstu pārliekā paļaušanās uz ieroču, nevis sirdsspēku ir viens ne pārāk veiksmīgs pārmantojums no 30.gadu nacisma.Vispasaules antisemītisms Šajā recenzijā komentārus ierobežošu tikai uz vienu hitlerismu, nacistu publisko attiecību birojos izstrādāto lipīgo un, jāsaka, arī indīgo "vispasaules antisemītisma" jēdzienu. Jau pirms nākšanas pie varas Hitlers sāka vēstīt, ka ebrejus visās malās ienīst visas pasaules tautas, ieskaitot angļus un amerikāņus. Kuģa St.Louis nespēja atrast enkura vietu ASV ostās 1939.gadā Hitleram deva negaidīti plašu atbalsi tēzei par universālo antisemītismu. Hitlera tēze izmesta daļēji kā polemisks jociņš un daļēji kā alibi plānotai slepkavībai, vēl tagad taustāmi dzīvo gan Hitlera pēctečos, pretiniekos, gan upuros; akadēmiskajos darbos, gan arī tādos, kuru esmu uzņēmies recenzēt. Retrospektīvi skatoties, viens no Hitlera un viņa garabrāļa Gebelsa sasniegumiem bija jau pirms holokausta pārliecināt pasauli, ka visa cilvēce, arī tās valstis, kuras karoja pret nacismu, ir antisemītisma pārsātinātas un tādējādi līdzvainīgas notikumā, kas vēl nebija noticis. Nacistu taktika, kas viņiem labi izdevās, bija ebrejos radīt aizdomas par saviem draugiem — parādīt, ka pasaule viņiem nepalīdzēs. Bija slikti, bija aizspriedumi un, ja parakājās, antisemītismu varēja atrast visās pasaules malās. Bet, līdzko pasaule uzzināja par Hitlera nodomiem, radās draugi, radās glābēji. Pat Zviedrija, kas pirms kara bija viena no visnoslēgtākajām zemēm, kļuva ebrejiem par vienu no visdraudzīgākajām. Bet Hitlers savu bija nostrādājis. Līdz šai dienai vēsturnieki turpina pētīt Hitlera hiperboliskās tēzes, nevis pretējās. Vecā režīma sabrukšanas laika solījums aizpildīt baltos plankumus ir izkūpējis — būtu tā kā jāraud, jo plurālisms ir pazudis, gandrīz visi sējuma autori ar savu vienpusību aģitē par atgriešanos pie baltajiem plankumiem. Plurālisms ir zaudējis savu skanējumu. Ja mēs lasām nacistu Latvijas izvērtējumu, tas nebūt nebija pozitīvs. Savā laikā Latvija tika saukta par "žīdu paradīzi", bet, līdzko parādījās pirmās ziņas par ebreju slepkavībām, pats Hitlers paziņoja, ka baltieši, atriebības pārņemti, šauj žīdus. Hitlera vārdi, kā redzēsim, ir spēcīgi iedarbojušies uz šā sējuma autoriem. Neskatoties uz to, ka "vispasaules antisemītisma" tēze atbalsojās daudzu pētnieku darbos un tā viņiem var šķist kā nesatricināms cietoksnis, tā tomēr ir ķēde ar sastāvdaļām, kas neiztur empīrisku analīzi. Esmu pārliecināts, ka cilvēces vairākums, it sevišķi krīzes laikos, ir savtīgs, egocentrisks, noraizējies pats par sevi — ģimeni, klanu un tautu —, lai šķiestu laiku un dusmas uz "svešiniekiem". Ja "savtīgumu", "pašraizes" gribam saukt par antisemītismu, sava loģika to darīt ir, jo neredzēt brāli svešiniekā nav humānisma augstākā norma. Bet tādā gadījumā ir jāatmet fokusēšanās uz universālo antisemītismu. Antisemītisms ir intelektuāla kustība, kas, it sevišķi, ja mēs runājam par Hitlera daudzināto bioloģisko antisemītismu, nav ne saprotama, ne pieejama cilvēces vairākumam. Egodrošību saprot visi, antisemītisma izprašanai kā intelektuālai kustībai ir robežas. Tikai vienā veidā mēs varam teikt, ka Čērčils un Rūzvelts bija antisemīti: viņi vairākkārt uzsvēra, ka Vācijas valstij pašai kā valstij ir jāatrisina "ebreju problēma", pretējā gadījumā Eiropa nonāks haosā, kas īstenībā tā bija, un šo patiesību viņi pat nedrīkstēja apšaubīt. Kā visi pārspīlējumi un vispārinājumi, tā arī "vispasaules antisemītisma" ideja, konfrontējoties ar dzīviem cilvēkiem, pazūd kā malduguns rāvā. Neviens līdz šim nav pētījis un koordinējis antisemītiskās noslieces ļaužu dienasgrāmatās — dvēseļu spoguļos —, tajās, kas tika rakstītas, ieskaitot Vāciju, vienlaikus ar ebreju iznīcināšanu Eiropā. Mans minējums ir, ka pētnieks tajās par ebrejiem atradīs ļoti maz. Esmu lasījis Latviešu SS brīvprātīgo leģiona leitnanta Pētera Vītola kara gadu dienasgrāmatu. Kanādas tiesa bija apsūdzējusi P.Vītolu par SS veida noziegumiem, kas ietvēra ebreju iznīcināšanu Madonā. Uzzinot par šo intīmo dokumentu, Kanādas prokuroriem paaugstinājās adrenalīns cerībā atrast liecības par Vītola SS noziegumiem. Vilšanās bija liela, jo tur nekā tāda nebija, ebreji pat nekādā sakarībā nebija pieminēti. "Tautas balss", vienalga, ar kādiem instrumentiem uzklausīta, apstiprinās vienu patiesību — krieviem interesē krievi, vāciešiem — vācieši, ebrejiem — ebreji, ad infinitum… Mans pareģojums būtu, ka pat vāciešu dienasgrāmatās atradīs maz par ebrejiem, bet ļoti daudz par vāciešiem. Iesim tālāk. Var pat apšaubīt antisemītismu kā kauzāli noteicošo izskaidrojumu holokaustam. Ja tas tā būtu, kā vispasaules tēze to pieraksta, tad XX gadsimtā vairs nebūtu bijis ebreju, ko transportēt uz Aušvicu. Vēsturiski neapšaubāms fakts ir, ka, izņemot dažas īslaicīgas epizodes, gadsimtiem ilgi ebreji un Eiropas antisemīti bija pratuši sadzīvot. Uzsvērt antisemītismu nozīmē mazināt Hitlera un viņa partijas lomu, bet vispasaules antisemītisma veicinātājiem šis ačgārnais pagrieziens pārdomas nerada. Neskatoties uz Vācijas intensīvām pūlēm arī diplomātiskā ceļā izplatīt savu ideoloģiju, nevienā valstī nacisti starp valstsvīriem neatrada īstus domubiedrus, kas ebrejiem trītu nažus. Izņēmums varētu būt azartists Staļins. (Trockistiem Staļins sāka uzbrukt jau 30.gados.) Daudziem pēcholokausta vēsturniekiem, ieskaitot recenzējamo "lekciju" autoriem, ir bijis grūti pateikt, ka nacistiskā Vācija bija unikāls politiski ideoloģisks veidojums! Nekur citur, vienīgi Vācijā, ebreju iznīcināšanai pakāpeniski un neatlaidīgi parādījās un pakāpeniski nobrieda un sagatavojās valsts aparāts un militāras struktūras. Nevienā citā valstī nebija nekā līdzīga. Arī Latvijā līdz padomju tanku ienākšanai 1940.gadā tiesiskas valsts principi turpinājās tradicionālajās sliedēs. Vienīgi Vācija ar Nirnbergas likumiem nolika ebrejus ārpus likuma, ārpus valsts robežām. Ir tiesa, ka Čērčils un Rūzvelts pareizi nenovērtēja Rechtstaat sabrukumu. Visur citur Eiropā likums turpināja ebrejus aizstāvēt. Nekur, izņemot Vāciju, antisemītisms netika mācīts skolās, un tur skološanu sāka no ābecēm, bērnudārzā. Lielāka loma ebreju glābšanā no "fašistiem" bija pilsoņiem no "fašistiskām" valstīm — Spānijas, Portugāles un Bulgārijas, mazāka — pilsoņiem no Zviedrijas un Dānijas. Vispasaules antisemītisma veicinātājiem paradigma neatļauj piesaukt nacistisko Vāciju kā īpatnu veidojumu. Viņi arī noliedz, ka antisemītismi var būt dažādi un ka tie var iedarboties dažādās intensitātes pakāpēs. Intelektuālā vēsturē ir neredzēts aklums domāt, ka nav starpības starp valsts sponsorētu antisemītismu, aiz kura stāv valsts aparāts, tanki un apbruņots miljons, no tādas valsts, kur divi veči tirgus laukumā lamājas par zemo cenu, ko par sivēniem samaksājis tirgotājs. Pārdomājot jāsaka, ka vispasaules antisemītisma veicinātāji nav īsti definējuši, kas ir domāts ar antisemītismu. Daudzinātais, bet maz lasītais holokausta pētnieks Daniels Goldhagens garām skrejot ievadīja domu par "iznīcinošo antisemītismu" (eliminationist anti-Semitism) un tad turpināja rakstīt, it kā visi antisemītismi ir "iznīcinošie antisemītismi". Galu galā šā krājuma autoriem labāk patīk nacistu sacerēta fikcija par iekaroto tautu spontānu sacelšanos, atriebības motivētu "pašattīrīšanos", nekā empīriski dokumentētu, ar pavēlēm no augšas organizētu notikumu. Šaubos, vai jel viens no recenzētā sējuma autoriem ir izpētījis Arāja prāvas dokumentus un izlasījis visu Štālekera 1941.gada oktobra ziņojumu. Nevienā citā jautājumā aplūkojamās grāmatas autoru apraksti nesakrīt ar Hitlera atavismiem, kā tieši nevāciešu šaušanas aprakstos. Atšķirībā no tiesu procesiem daudzas par holokaustu sarakstītās grāmatas un raksti Austrumeiropas zemēs, ieskaitot Latviju, gandrīz pilnībā balstās uz ebreju atmiņām, it kā "aculiecinieku" atstāstījumiem. Ja "aculiecinieku" devums krimināllietās ir strīda ābols, jo divu liecinieku liecības nekad pilnīgi nesedzas, holokausta literatūrā tām ir noteicošā loma. Nav jābrīnās, ka no empīristu viedokļa strīdi starp dažādiem etniskas izcelsmes pētniekiem ne tikai turpinās, bet šķiet, ka nebeigsies. Viena īpatnība šiem "aculiecinieku atstāstījumiem" ir — atšķirībā no liecībām kriminālprocesos tajos ebreju holokausta "liecībām", no vietas uz vietu un dažādos laikos fiksētām, ir liela sakritība, tie cits citu vairāk atbalsta, nevis apstrīd. Kā izskaidrojama šī solidaritāte, kas tik krasi atšķiras no gadsimtiem ilgi fiksētās cilvēces pieredzes, no Heraklīta līdz Spinozam, līdz Vitgenšteinam?Saturs Kā daudziem rakstu sakopojumiem, arī šim trūkst kvalitatīvas un saturiskas vienveidības. Labākais, ko par recenzējamo grāmatu kopumā varam teikt, ar dažiem izņēmumiem, piemēram, ievada eseju "Ebreji Latvijā starp diviem pasaules kariem", ir, ka tā ir amatieriska, epizodiska un neformāla — uzvalks bez šlipses. Tā vairāk sludina, nevis informē, tai trūkst enerģijas, vēlmes no akmens izvilkt zobenu, no haosa izveidot racionālu telpu, kas vienlaicīgi priecē un māca. Labākais šajā sējumā ir atmiņu drumslas, kuras nereti ir vilinošas, bet atkal un atkal atkārtoti pieviļ, mīkla ir aizmīcīta, bet kukulis neizcepas. Titullapas piezīme, ka sējums ir "Lekciju cikls", ir ambivalents: vai tā ir atrunāšanās par avotu analīzes un norāžu trūkumu, vai mēģinājums teikt, ka devums ir ilgstošs zinību sintezējums. Ar nožēlu jāsaka, ka šī grāmata arī tad, kad to pārtulkos desmit Eiropas Savienības valodās, nepacelsies pāri retroliteratūrai, diktētai impērijas centru pagrabos. Baltie laukumi paši no sevis neiekrāsosies. Kā pozitīvus grāmatas momentus varētu izcelt attēlu klāstu, no kuriem liela daļa ir pirmpublicējumi, lai gan vismaz diviem attēliem, kas iespiesti, nav nekā kopēja ar Latviju. J.Ročko atmiņu savirknējumi ir simpātiski, bet daudzi no tiem ir pārāk fragmentāri un ne vienmēr var saskatīt to saskari ar holokaustu. Lai koriģētu visas sējuma metodoloģiskās un faktuālās kļūdas, vajadzētu atkal vienu lielsējumu, bet šoreiz iztikšu ar dažiem piemēriem, kurus lasītājs var ņemt kā telegrāfiskus simptomu aprakstus. Borisa Volkoviča vēsturiskā eseja par ebreju dzīvi starpkaru Latvijā ir viena no labākajām. Ja visi pārējie būtu viņam sekojuši, šī recenzija, ja būtu vispār, būtu daudz savādāka. Par Volkoviča eseju man ir tikai viena piebilde pie tēzes (visai izplatītas) par antisemītisma pieaugšanu un ebreju dzīves pasliktināšanos autoritārā režīma laikā. Vai var teikt, ka antisemītisms Latvijā pieauga tādēļ, ka Ulmanis slēdza kreisās partijas un viņu presi? Un vai Ulmaņa antikapitālistiskās ievirzes bija antisemītisma izpausme? Ja atbilde ir nē, tad tēze ir aplama. Lai pilnībā izvērtētu Ulmaņa antisemītismu, nav pareizi apiet Vecā kunga dialogus ar pazīstamajiem antisemītiem Jāni Dāvi un Arvedu Bergu, kuros Ulmanis viņiem ieteica neturpināt antisemītisko darbību. Mirjamai Zalmanovičai pirmām kārtām teiktu, ka aprakstīt juku laiku ar juceklīgu rakstu neko nedod, jo pazūd mugurkauls. Autore raksta: "Galvenais, kas šos cilvēkus [pašaizsardzībnieki] apvienoja, bija nacionālistiskais noskaņojums. Šie cilvēki ir vainīgi ebreju slepkavošanā un viņu apspiešanā, ebreju īpašumu izlaupīšanā." Šie teikumi ir pasniegti kā deklarējumi bez argumentācijas, analīzes un vērēm. Tā kā autori raksta pēc Vēsturnieku komisijas akumulētās literatūras, varēja sagaidīt, ka autori lielāku uzmanību būtu veltījuši faktiem. M.Zalmanovičas apgalvojums, ka Latvijas valsts nepieprasīja no Austrālijas Konrāda Kalēja izdošanu, runā pretī faktiem. Vai Latvijas prokuratūrai bija pietiekami daudz pierādījumu K.Kalēja notiesāšanai, pirms prāvas nevarēja zināt. Mēs tomēr zinām, ka Austrālijas prokuratūra neuzņēmās tiesāt K.Kalēju nepietiekamu pierādījumu dēļ. Pēc tam kad Austrālija atteicās tiesāt, Latvija pieprasīja K.Kalēja izdošanu. Grigorija Smirina raksts par holokaustu Rīgā grāmatas līmeni nepaceļ, lai gan varbūt par vienu acumirgu operē ar mazākiem baltiem plankumiem, taču tajā pašā laikā atklājas, ka autors nav uz "tu" ar avota tekstiem. Piemēram, šķiet, ka viņš it kā kaut ko zinātu par Arāja vienības izveidošanos, bet tad teksts atklāj, ka fakti nav autora stiprā puse. G.Smirins raksta: "V.Arājs savāca 100—150 cilvēku lielu vienību un ieņēma prefektūru." Ja autors būtu iepazinies ar Arāja prāvas dokumentiem, tad viņš zinātu, ka vispirms Arājs ievācās Letonijas namā Valdemāra ielā 55 un 4.jūlijā jau bija Valdemāra ielā 19. Prefektūra bija Štiglica sēdeklis, kurā viņš varēja ievākties pēc tam, kad Štālekers no nama izvācās. G.Smirins arī deklarē: "Pašas pirmās akcijas personīgi vadīja Rīgas policijas prefekts R.Štiglics." Rīgas policijas arhīvs tādu faktu neapstiprinātu. Saukt Tēviju par pronacistisku dienas avīzi ir maldinoši, jo rada iespaidu, ka laikraksta ideoloģija būtu varējusi būt citāda. Tēvija bija tīrs un skanīgs nacistu laikraksts, kuru nodibināja pēc okupantu pavēlēm. Esejas par Kurzemi, Zemgali un Vidzemi ir ļoti dažādas, vietvietām, piemēram, par Liepāju, lai gan kļūdaina, ir ciešamā līmenī, turpretim aprakstu par Smilteni saukt par plānu būtu pārspīlējums. Eiropas Savienības pilsonis par holokaustu Latvijas mazpilsētās iegūs minimālu un ļoti haotisku priekšstatu.