Atmodas vārdā
1988.gada 1. un 2.jūnija vakari bija vienādi. Manī klausījās pilnīgā klusumā, acis nenovēršot. Kad uz mirkli apstājos, lai ievilktu elpu, māksliniece Helēna Heinrihsone sauca: stāsti tālāk, stāsti tālāk! Es biju atnākusi no Kongresu nama un atstāstīju plēnuma runas, ko divu dienu garumā pierakstīju, cik vien ātri roka klausīja. Pazīstot cenzūras zobus, nebija garantijas, ka šis iespaidīgais patiesības belziens jebkad kļūs pieejams drukātā veidā. Vārda brīvības līmenis norietošajā Padomju Savienībā nebija prognozējams, likumu un pārsūdzības nebija, galavārdu teica aiz Glavļita seifam līdzīgajām dzelzs durvīm.
Radošo plēnums iedibināja pavisam jaunu patiesības un tautas pašizpratnes līmeni. Plēnumā netrūka arī faktu, tie pamatā bija demogrāfu, arhitektu, ekologu, ārstu runās. Tomēr tieši parādības nosaukšana tai vienīgajā iespējamajā vārdā, kas padara to par patiesību, nozīmēja, es nepārspīlēju, izraut tautu no rēgainības, aptuvenības miglas, kurā mēs dzīvojām.
Apdraudējums latviešu tautas pastāvēšanai kļuva par plēnuma pamatmotīvu. Latviešu skaits kopš Otrā pasaules kara nav atjaunojies, tas ir mazāks nekā pirmskara laikā. 1979.gadā latviešu bija 53,7%, 1988.gadā droši vien skaits būs mazāks, katru gadu iebrauc 30—40 tūkstoši migrantu, stāsta Pārsla Eglīte.
M.Kosteņecka paredz, ka nākotnē tiesās par "iztukšotām Krievijas sādžām, gan par migrantu ieplūšanas rezultātā pārapdzīvotām Latvijas pilsētām un laukiem". Imants Ziedonis par "šovinistisku visatļautību, kas slēpjas aiz internacionālisma lozunga" un 300 000 "pasaules kultūras unikālu ansambļu — latvju sētu, kas ir iznīcinātas". Māra Zālīte: "Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas." Džemma Skulme: "Mums pieder falsificēta vēsture", viņa arī saka: "Valstis bez atklātības un demokrātijas ir pasaulei bīstamas. Visai cilvēcei." Imants Kalniņš: "Tautu attiecībās šeit uz vietas vadzis ir pilns, un, lai šī lūšana nebūtu traģiska, ir jārīkojas, kaut kas jādara, turklāt tūlīt, jo nākamie 20 tūkstoši (domāti migranti) jau nāk iekšā, kamēr mēs te sēžam." Plēnumā runātais vēlāk iet no mutes mutē, piemēram, Alberts Bels, viņš redz trīs risinājumus nacionālo attiecību jautājumā: "1) visi latvieši ielec Daugavā. Dabiski, nacionālais jautājums atrisināts — nav vairs latviešu; 2) visiem migrantiem uzdāvinām savrupmājas Maskavā. Arī jautājums atrisināts, jo nav vairs migrantu; un 3) ieinteresēt valodas apgūšanā." Juris Dimiters: "Un, ja šodien kāds grib sacīt, ka Staļina industrializācija un kolektivizācija nodrošināja ekonomisko attīstību, tad tikpat labi var arī teikt, ka kanibālisms vislabāk nodrošina proteīna daudzumu uzturā."
Plēnuma kulminācija, kas iespiedusies daudzu atmiņā, bija Mavrika Vulfsona pagātnei dotais atslēgas vārds: okupācija. Tas nekas, ka teikums uzrakstīts viltīgi: Vulfsons raksturo Sarkanās armijas ieiešanu Latvijā kā starptautisko normu rupjāko pārkāpumu. Tālāk seko teikums, no kura Vulfsons sevi ortogrāfiski norobežo, liekot to pēdiņās: "Pēc rietumu terminoloģijas — "Latvijas varmācīga okupēšana"." Pārlasot plēnuma runas, var šķist savādi, ka tieši Vulfsona, nevis Arnolda Klotiņa runa tik ļoti iespiedusies atmiņā. Klotiņš izsvērtā un ar faktiem argumentētā runā pamatīgāk un drosmīgāk pieskārās vēsturei: "Latvieši nav aizmirsuši, ka viņu pašnoteikšanās un valstisko tiesību līmenis (..) kādreiz ir bijis augstāks." Viņš prasa visvairāk: noteikt likumdošanā un realizēt "republikas un nācijas suverēnās valstiskās tiesības". Tomēr tieši okupācijas nosaukšana vārdā bija lielais magnēts, kas sakārtoja pareizā un izprotamā kārtībā Latvijas pagātni un tagadni, faktus, emocijas un vārdus. Vēlāk šis vārds kļuva par atjaunotās Latvijas tiesiskā pamata doktrīnu.
Inteliģence tajā laikā bija gan mākslinieki, gan politiķi, gan garīgais gans, gan nācijas pārstāvniecība. Var teikt, ka īstā Latvija tolaik pastāvēja vārdā. Vai, kā teica A.Klotiņš, "..cik daudz enerģijas latviešu dzejnieki un dziesminieki patērē šķietami pašai par sevi saprotamai idejai — savas tautas nacionālās līdztiesības stiprināšanai? Un klausītāji tikpat daudz garīgās enerģijas tērē šīs idejas pārdzīvošanai."
Vai drosme plēnuma runās bija radošās inteliģences nesaskaņota uzdrīkstēšanās vai partijas menedžēts process, par ko varētu liecināt Latvijas kompartijas vadības klātbūtne plēnumā divu dienu garumā. Šāds jautājums man neradās klātesot. Toreiz bija skaidrs, ka te top vēsture, tomēr vēlākajos gados tas uzdots vairākkārt, vēlāk arī Tautas frontes kontekstā.
Interesantu vielu šai ziņā dod LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo runa plēnumā. Ja tā padomā, tad liela daļa jautājumu, par ko satraucas radošie, jau kaut kā tiek kārtoti. Partijas leksikā ienākuši jauni vārdi: republikas suverenitāte un patstāvība, vietējo padomju stiprināšana iepretim rūpniecības resoriem un arī partijai, republiku saimnieciskais aprēķins, jaunas tiesības finanšu politikā, Staļina kulta nosodīšana. Latvijā izveidota komisija, kas pārskata 1959.gada nacionālkomunistu vajāšanu, darbu sākusi Ministru Padomes komisija, kas reabilitē 40.gadu deportētos. Kaut kas tiek darīts migrācijas ierobežošanā. Tātad radošo prasības un kritika šajos jautājumos Latvijas partijniekus nevarētu īpaši satraukt.
Iespējams, svarīgāko atklāj satrauktais teikums Pugo runā: "Mūs nevienu neapmierina daudzu nozaru pašreizējie attīstības tempi, un CK birojs neatlaidīgi meklē līdzekļus dzīves līmeņa celšanai."
Perestroika sakrīt ar laiku, kad cilvēkiem ikdienā trūkst visnepieciešamākā. Pasaules tirgū trīskārši kritušās naftas cenas, bet tās balstīja padomju ekonomiku stagnācijas laikos, tādēļ ierobežots imports un katastrofāli audzis iekšzemes nenosegtais pieprasījums. Rubļa devalvācija (G.Janitis plēnumā saka, ka algas dienās saņemot zaļu mazspējīgu banknoti, kas ož nevis pēc naudas, bet tipogrāfijas krāsas, "man kļūst baisi"), aug padomijas ārējais parāds, ko nevar nosegt nekvalitatīvās rūpniecības izstrādājumu eksports. Ekstensīvā ražošana nesamērīgi tērē un posta vidi, resoru vara ir lielāka par 115 Vissavienības un 800 republikānisko ministriju spējām tos kontrolēt. 60% rūpnieciskās produkcijas tiek ražota, lai izpildītu plānu, nevienam tā nav vajadzīga, plēnumā apgalvo Maskavas zinātnieks. Gorbačova perestroika un glastnost kā līdzeklis, lai panāktu izmaiņas, nebija jauns posms padomju -valsts attīstībā, bet gan pēdējais izmisīgais mēģinājums glābt valsti, kurā melu bija tik daudz, ka tas apdraudēja partijas spēju kontrolēt situāciju.
Bija jāmobilizē sabiedrība, bija nepieciešama, seko Gorbačova citāts no Pugo runas: "visa mūsu radošā potenciāla konsolidācija". Bet, lai mobilizētu sabiedrību, bija nepieciešama līderis — autoritāte. Un tāda bija radošā inteliģence.
Tāpēc dvēseļu zvejniecība pēc Gorbačova norādījumiem, nevis cieņa pret Latvijas radošo inteliģenci, bija iemesls, kāpēc Pugo ar svītu divu dienu garumā klausījās neglaimojošās runas par komunistu varas nejēdzībām Latvijā.
Radošo savienību plēnums neattaisnoja nedz Pugo, nedz Gorbačova cerības. Nacionālās centrbēdzes spēki bija pretrunā ar sabiedrības mobilizāciju padomju varas interesēs. Okupācija. Nozagtā valsts. Vēsturiskā netaisnība. Latvija kā Eiropas daļa, nācijas tiesības — tēmas, kuras radošie ielika vārdos, kļuva par dzinējspēku turpmākajam laikam. Un taisnība Gorbačovam, ka baltieši sagrāva Padomju Savienību, t.i., padarīja to, ko vēl nebija paspējusi brūkošā ekonomika.
Centrbēdze gruzdēja sabiedrībā, tāpēc var teikt, ka radošo savienību plēnums notika pēdējā brīdī, vēlāk tam nebūtu tik izšķirīgas nozīmes. Iepriekšējā gada vasarā deportāciju piemiņas dienās pie pieminekļa pulcējās tūkstoši, mazāk dalībnieku, daudz drošībnieku pelēkos svārkos, vēl vairāk ļaužu, kas vēroja, bet — bija klāt. Pārsteidzoši, cik maz šie Latvijas pēckara vēstures ārkārtējie notikumi atspoguļojas plēnumā. Zināmas bailes un neizpratne izlaužas Jāņa Stradiņa runā par kalendāra nemieriem, viņš iesaka saknē kaut ko ārstēt, lai "Latvija nekļūst par Sumgaitu, lai Latvija nekļūtu par Olsteru".
Ar aizdomām uz šiem notikumiem raudzījās liela daļa sabiedrības, arī radošie. Kas bija šie cilvēki ielās? Viņi nebija pazīstamie, iemīļotie kultūras darbinieki. Bet tas elektrizēja sabiedrību un spieda kaut ko darīt. Viņi patiesībā pieteica konkurenci radošajai inteliģencei uz līdera lomu. Plēnums paguva, tas novērsa iespēju, ka atmodu virza radikālās kustības. Konservatīvais latvietis izšķīrās par labu cienījamajiem kultūras darbiniekiem, nevis nepazīstamiem cilvēkiem, kurus miliči trenkāja un veda prom milicijas mašīnās.
Tomēr radošo savienību plēnuma organizētāji neizmantoja kādu vēsturisku iespēju: kļūt par vietu, kurā tiek pieteikta Tautas frontes dibināšana. Ideja par šādu organizāciju, kas jau veidojās Igaunijā, ne tikai vējoja gaisā. Kongresā bija mēģinājums iekļaut alternatīvu rezolūciju, tas neizdevās nevienā punktā, rezolūcijas komiteja, atceros, bija kā mūris. Nepieciešamība dibināt Tautas fronti minēta Viktora Avotiņa runā, kas tajā laikā bija iniciatīvas grupas līderis. Atceros, kā plēnuma nobeigumā, paliecies pretī publikai, Jānis Peters noskaldīja: es par tādu fronti neko nezinu un to dibināt netaisos. Šo laiku no Latvijas Tautas frontes dibināšanas šķīra tikai četri mēneši, bet to, cik ātrs kļūs laiks, mēs jau neviens vēl nezinājām.
Radošās inteliģences gadsimtu izdzīvošanā trenētā intuīcija ļāva atrast pareizo vietu starp ne pārāk radikālo un ne pārāk konservatīvo, tas kļuva par atmodas stilu. Latvijas Tautas fronte šo neatlaidīgo soli pa solim taktiku pielietoja līdz pat 1990.gadam. Tā bija par lēnu radikāļiem, bet to ar apbrīnu atceras Laršs Fredēns, toreiz vienīgais ārvalstu diplomāts Latvijā. Un tā līdz pat brīdim, kad 1991.gadā lielā un varenā Padomju valsts, Fredēna vārdiem runājot, pēkšņi iztecēja kā smiltis caur pirkstiem un pazuda.
1988.gada plēnums bija dienas, kad radošās inteliģences vārds skanēja varenāk nekā jebkad iepriekš un nekā jebkad turpmāk. Grūtie deviņdesmitie nāca ar apjausmu, ka nīstamais režīms ne tikai ierobežoja, bet arī garantēja kopumā labu iztikšanu. Jaunajai valstij tādas iespējas nebija.
Sabiedrības forumā līdzās citiem runātājiem šodien izskan arī radošo balsis, bet kādas augstākas autoritātes šim vārdam vairs nav. Tas nav -nedz iespējams, nedz, manuprāt, arī vēlams, tāpat kā jau par paspēlētu demokrātiju liecinātu frontei līdzīgas tautas kustības veidošanās. Demokrātija ar visām tās nepilnībām ir daudzu pavisam atšķirīgu interešu pastāvēšana un labāko risinājumu meklēšana, šīs intereses iespēju robežās saskaņojot.
Sarmīte Ēlerte, tolaik Literatūras un Mākslas nodaļas redaktore*
* Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.