Viņa ļoti cer, ka zēniem te netiks uzspiesta nekāda stigma tikai tāpēc, ka viņiem ir disleksija. Līdz šim Aivara vecākiem teju visās iepriekšējās skolās ir bijis jācīnās ar pedagogu pārliecību, ka viņš ir garīgi atpalicis.Skolas gaitas puika sāka Mežciema pamatskolā, kur skolotāji, nespēdami viņam iemācīt lasīt, ieteica viņu atstāt uz otru gadu. Nākamajā mācību gadā zēns sāka mācīties Berģu pamatskolas 1. klasē, arī tur pēc vairāku mēnešu darba skolotāji padevās. «Viens no skolotājiem pat bija atļāvies sievai pateikt, ka mūsu dēls ir debils. Kā viņš var būt debils, ja viņš astoņu gadu vecumā rēķināja 100 apjomā?» sašutis Aivara tētis. Pēdējā ceturksnī vecāki pārcēla zēnu uz kādu privātskolu, kur arī netika atrasta brīnumnūjiņa, taču te no kādas mammas Ilze uzzināja par disleksiju un drīz vien guva apstiprinājumu - Aivaram ir disleksija. Tas ir mācīšanās traucējums, kad cilvēkam ar pilnvērtīgu intelektu ir vāji attīstītas spējas atšķirt valodas skaņas. Tā nav slimība, kas ir izārstējama, bet ģenētiski nodotas izmaiņas smadzeņu struktūrā, skaidro Eva Birzniece no biedrības Pro Futuro, kas izveidota disleksijas bērnu atbalstam. Šādiem bērniem parasti ir problēmas ar lasīšanu, biežāk - ar rakstīšanu, bet vislielākos sarežģījumus sagādā teksta strukturēšana.Pēc disleksijas atklāšanas Ilze Aivaru aizveda uz sākumskolu Valodiņa, kas paredzēta bērniem ar valodas traucējumiem. Tajā pēc īsas sarunas pieņemts lēmums, ka zēns atkal sāks mācības 1. klasē. «Tas bija šoks,» neslēpj mamma. Toties nākamajos gados Aivars ar psiholoģes un logopēdes palīdzību ielauzies lasītprasmē, lai gan, kad sāka mācīties vienā no Juglas rajona skolām, bija spiests atzīt - tas joprojām prasa lielu fizisku un garīgu piepūli.
Žurnālistes Gunitas Nagles rakstu lasiet šodienas Dienā vai meklējiet šeit