Latvijas Ārlietu ministrija uzreiz pēc slepkavības izplatīja paziņojumu, kurā apsveica Lībijas tautu «ar vēsturisko iespēju pēc Lībijas diktatora Muammara Kadāfi režīma krišanas sākt attīstīt saliedētu, demokrātisku un tiesisku valsti, kas integrēta starptautiskās demokrātiskās sadarbības procesos».
Abstrahēsimies no Kadāfi režīma iespējamajiem noziegumiem un paskatīsimies uz notikušo no Ārlietu ministrijas piesauktā demokrātiskuma un tiesiskuma viedokļa. Diez vai neapbruņota karagūstekņa nošaušana ir kaut kas demokrātisks un tiesisks. Turklāt, lai ko teiktu Lībijas oficiālie vadoņi, paši eksekūcijā dalību ņēmušie kaujinieki neliekuļo un atklāti stāsta, ka nekādu krustuguņu nebija un smagi ievainotais Kadāfi pēc sagūstīšanas tika vienkārši nošauts. Pirmkārt, kara noziegumiem nav noilguma, un puisi, kurš pats pieteicies par slepkavības izpildītāju, tiesāt nebūtu nekādu problēmu - panākt šādu tiesas procesu patiesībā būtu viens no starptautiskās sabiedrības pienākumiem. Otrkārt, diez vai valsts, kura savu pēcrevolūcijas ceļu sākusi ar līķu apgānīšanu (un publiskai apskatei tika izlikti arī Kadāfi dēla un kāda tuva sabiedrotā ķermeņi), nākotnē jebkurai citai valstij varētu kļūt par uzticamo sabiedroto. Jo bruņoti bandīti nevar būt uzticami sabiedrotie, turklāt valsts, kuras šūpulī ielikts kaut kas tik amorāls, nekad nebūs ne demokrātiska, ne tiesiska.
Latvija vienmēr piederējusi kristīgajai civilizācijai. Slepkavot savus bezpalīdzīgos ienaidniekus un apgānīt to līķus ir kaut kas mūsu kultūrai nepieņemams (un būsim godīgi - līķu apgānīšanu neatzīst neviena kultūra, tas vienkārši ir pretīgi). Tā pret šādu rīcību arī būtu jāizturas, un ir skumji, ka atsevišķos interneta portālos ziņa par Kadāfi nāvi atrodama sadaļāIzklaide. Tas liecina tikai par to, ka esam apjukuši, pazaudējuši jebkādus orientierus un ir pats pēdējais laiks attapties un ieskatīties acīs pašiem sev.