Tas ir komunistiskās ideoloģijas postulāts, ka bērnus pamatā audzina valsts, nevis ģimene. Ideja sakņojas dziļi komunistu pasaules skatījumā, kas neuzticējās ģimenei kā vecās buržuāziskās sabiedrības iestādījumam, kuru nekad nebūs iespējams pakļaut totālai kontrolei. Marksa un Ļeņina ideāls tāpēc bija ģimenes pilnīga iznīcināšana un aizstāšana ar sistēmu, kurā valsts audzina bērnus par uzticamiem padomju pilsoņiem, kas visgādīgās sociālistiskās sabiedrības drošības iestādēm (vai "Staļina tētiņam") būtu gatavi denuncēt pat savu miesīgo māti un tēvu.
Ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šodien jautātu, vai PSRS mantojums vēl ietekmē mūsu domāšanu, viņš droši vien noraudzītos uz jautātāju dziļā izbrīnā. Kur nu vēl, ja to pašu jautājumu uzdotu padsmitniekam — mūsdienu Latvijas skolēnam, kurš savas dzīves laikā "reālo sociālismu" nemaz nav pieredzējis. Kas tā tāda — komjaunatne? Kas — brīžiem neapzinātās, bet vienmēr klātesošās bailes no VDK? Tik tiešām, Latvijas jaunietim šodien nav ne jausmas par šīm lietām.Atkal kāds jautās: kāds gan tam visam sakars ar mūsdienām? Diemžēl diezgan liels.
Ja salīdzinām Latvijas un jebkuras Rietumeiropas valsts sabiedrību, atklājas satriecošs kontrasts uzskatos par ģimenes un valsts lomu bērnu audzināšanā. (Uzreiz jāatzīst, ka savos vērojumos es nebalstos uz socioloģisko aptauju datiem, bet uz personisko pieredzi. Esmu dzimis Somijā un uzaudzis Vācijā, kur dzīvoju līdz 25 gadu vecumam, 1996.gadā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Latvijā.) Šajā rakstā pietrūktu vietas, ja sāktu pēc kārtas uzskaitīt un analizēt visas tās jomas, kurās izpaužas atšķirības Vācijas un Latvijas iedzīvotāju uzskatos par ģimenes un valsts atbildības dalījumu. Minēšu tikai dažus piemērus.
Vācijā mātes nereti pēc brīvas izvēles upurē karjeru, lai mājās audzinātu bērnus, un plaša sabiedrības daļa "tikai mātes" lomu atzīst par pilnvērtīgu, taču šāda izvēle Latvijā ir un paliek izņēmums, par ko līdzcilvēki krata galvu nožēlā un neizpratnē. Vācijā vecāki parasti atzīst, ka tieši viņi paši nes galveno atbildību par bērnu audzināšanu, Latvijā joprojām nereti dzirdam tēvus vai mātes patiesā izbrīnā jautājam skolotājam: "Bet, skolotāj, vai tad jūs to bērnu nemaz neaudzināt?" Vācijas slimnīcā ārsts vecākam sīki un smalki izskaidro bērna slimības diagnozi (bieži — pat arī bērnam!), ļauj brīvi izvēlēties starp dažādiem ārstēšanas variantiem un mudina vecākus rehabilitācijas laikā palikt bērna tuvumā, Latvijā ārsts vai ar dzīšanu aizdzen vecāku, kas ir atvedis savu bērnu uz slimnīcu, un sagaida no viņa tikai vienu — nejaukties ārstēšanas procesā, neuzdot jautājumus un pēc iespējas neierasties slimnīcā ātrāk, kā tikai, lai saņemtu izārstēto bērnu atpakaļ, kad "viss jau ir beidzies". Šādus kliedzošus piemērus varētu minēt vēl un vēl.
Bāreņu simptoms
Tā vietā, lai turpinātu uzskaitījumu, vēlos šajā rakstā pievērsties vēl citam jautājumam. Proti, kāds ir tas cilvēks, kuru "ražo" Latvijas sabiedrība? Vai šādas sabiedrības audzināts cilvēks atšķiras no stiprā ģimenē auguša? Ja atšķiras, tad kādā veidā? Šķiet, to varbūt vislabāk var saprast, aplūkojot, kādā veidā bez ģimenes siltuma auguši bērni parasti atšķiras no ģimenē augušiem. Nereti viņiem ir vāji attīstīta atbildības sajūta pret sevi un apkārtējo vidi (gan šaurākā, gan plašākā nozīmē), viņi jūtas nedroši par sevi un cīnās ar kompleksiem, viņiem piemīt tieksme uz ārišķīgu izrādīšanos, lai it kā iegūtu apliecinājumu savai pašvērtībai. Pārsteidzoši, bet ļoti līdzīgi simptomi piemīt arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Tāpēc, ja man būtu īsi un kodolīgi jāraksturo Latvijas pēcpadomju sabiedrība, tad es to nosauktu par bāreņu sabiedrību.
Tas skan skarbi. Taču pabeigt rakstu uz šīs bezcerīgās nots negribu, un tas arī nav nepieciešams. Pirmkārt, jau tāpēc, ka jāatzīst: esmu nedaudz sabiezinājis krāsas. Protams, katrs cilvēks ir atšķirīgs, un dažreiz bāreņi izaug par nosvērtākiem, līdzsvarotākiem cilvēkiem nekā ģimenē augušie. Turklāt arī Vācijā var atrast miljoniem izjukušu ģimeņu ar visām no tā izrietošajām sekām, arī Latvijā var atrast ārstus, kas lajam saprotamā veidā sniedz vispusīgu informāciju saslimušā bērna vecākiem par diagnozi un iespējamajām ārstēšanas metodēm, kā arī izturas iejūtīgi pret bērnu un viņa emocionālajām vajadzībām. Mans nolūks ar šo rakstu nekādā ziņā nav aizvainot tautiešus vai tos, kam nav bijis lemts uzaugt laimīgā ģimenē, vai vēl kādu citu.
Mans nolūks ir pievērst uzmanību dažiem pēcpadomju sabiedrības
fenomeniem, kas līdz šim palikuši gandrīz nepamanīti. (Piebilstu, ka
tikpat lielā vai pat lielākā mērā šie fenomeni vērojami arī citās
postpadomju sabiedrībās.) Esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība var
mainīties. Latvieši nav nekāda unikāla briesmoņu tauta, kas nemīl pati
savus bērnus. Vienkārši šajā ziņā vēl neesam pārvarējuši reālā
sociālisma sekas. Pirmais solis uz problēmu pārvarēšanu būtu to
esamības atzīšana. Otrs būtu piemēroto labošanas pasākumu
identificēšana. Arī šajā ziņā gribu izteikt vien dažas rosinošas
piezīmes.
Draudzīgāki ģimenei
Vai valstij un sabiedrībai kopumā tiešām ir lētāk censties nodrošināt visiem bērniem pilnas dienas bērnudārza aprūpi, kas bez pedagogu algām prasa izdevumus arī ēku infrastruktūras attīstīšanai un uzturēšanai? Francijā pastāv viena no izvērstākajām jauno vecāku atbalsta shēmām attīstītajā pasaulē, un tās dēļ valsts dzimstības ziņā ir apsteigusi visas citas ES dalībvalstis. Taču pat šī valsts pirmsskolas bērnu dienas aprūpei ik gadu tērē aptuveni 12 000 eiro bērnam, kamēr franču mātes, kas izvēlas audzināt bērnus mājās, ik gadu saņem ap 6000 eiro par katru bērnu. Šie aprēķini, protams, vēl neietver grūti kvantificējamo finansiālo slogu, ko veselības aprūpei rada vecāku nemīlētu un neaprūpētu bērnu emocionālās traumas un dziļās rētas, kādas tās atstāj cilvēka fiziskajā veselībā. Vai ilgtermiņā tomēr nebūtu lētāk radīt tādu ienākumu nodokļu sistēmu, kas vairāk nekā līdz šim veicinātu viena vecāka palikšanu mājās ar bērniem vai strādāšanu uz pusslodzi — vismaz pirmajos bērna dzīves gados? Kā zināms, emocionālā stabilitāte, ko dod mīlošas ģimenes siltums, ļoti spēcīgi ietekmē arī tādus rādītājus kā inteliģences līmenis, kas ir pamatu pamats modernai tautsaimniecībai. Vai valstij un pašvaldībām nebūtu vērts finansiāli atvieglot iespējami lielāka iedzīvotāju skaita, īpaši jauniešu un ģimeņu, iesaistīšanos sporta aktivitātēs tā vietā, lai tērētu milzu līdzekļus atsevišķu profesionālo sportistu prēmēšanai, "armijas sporta klubu" sponsorēšanai un tamlīdzīgi?
Lai padarītu mūsu sabiedrību par bērniem un ģimenēm draudzīgāku, lai pakāpeniski izārstētu traumas, kas moka arī pieaugušo sabiedrību, darīt varētu daudz ko. Taču jautājums, ar kuru jāsāk — vai mūsu politiķi šo problēmu apzinās un vēlas to risināt? Vai mēs paši — Latvijas sabiedrība — to apzināmies un esam gatavi vismaz izmainīt savu domāšanu par bērniem, vecākiem un ģimenēm?