"Noskaņa un vienotības sajūta janvārī pirms 20 gadiem ir tas emocionālais lādiņš, kas visu šo gadu laikā ir palīdzējis pārciest dažādas negācijas," sacīja Krastiņš. Viņš tolaik bija Augstākās padomes Veselības komisijas priekšsēdētājs un barikāžu laiku kopā ar kolēģiem pavadījis Augstākās padomes ēkā.
"Dzīvojām uz matračiem un, cik nu tas bija iespējams, organizējām veselības aprūpi," atceras ārsts. Galvenā lazarete bijusi Doma baznīcā, un tā bija jāapgādā ar visu nepieciešamo - nestuvēm, skābekļa baloniem, pretsāpju līdzekļiem.
"Bija jābūt gataviem visam, jo neviens jau nezināja, kas notiks tālāk. Paredzējām, ka būs daudz pacientu ar traumām un kā pretsāpju līdzeklis būtu vajadzīgs kaut vai tas pats morfijs," atceras Kratiņš, piebilstot, ka lielā steigā noorganizēt morfija injekciju saņemšanu Doma baznīcā neesot bijis viegls uzdevums. "Tas viss bija iespējams, pateicoties izcilai cilvēku atsaucībai. Barikādēs dežūrēja desmitiem manu kolēģu, kurus neviens nemaz īpaši neaicināja - viņi vienkārši atbrauca līdzi no slimnīcām, paņemot ārstēšanai nepieciešamo aprīkojumu," atceras barikāžu dalībnieks, piebilstot, ka Doma baznīcā bija izveidota pat improvizēta operāciju zāle.
Kā uzsver Krastiņš, šodien vajadzētu ļoti izmanīties un izvairīties no barikāžu laika glorificēšanas. "Reizēm ir tā, ka, tuvojoties janvārim, gribas vilkt paralēles ar stāstu par Ļeņinu un baļķa nesējiem, kuru ar katru gadu kļūst vairāk un baļķis izstiepjas kilometriem garš. Ar barikādēm, manuprāt, ir līdzīgi - par to laiku notikumiem izsakās daudz tādu cilvēku, kuri tur nemaz nav bijuši. Katrā ziņā es viņus tur neredzēju," norāda Krastiņš. Viņš atzīst, ka ir pateicīgs liktenim par iespēju piedzīvot barikāžu laiku un tautas neaprakstāmo vienotības sajūtu.
Ivars Krastiņš 1999.gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2000.gadā ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni kā arī 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Kopā ar domubiedriem atjaunojis Latvijas Ārstu biedrības darbu un bijis tās pirmais prezidents.