Barikāžu ugunskurus šogad papildina policistu uzraudzība

FOTO: Valsts augstākās amatpersonas Meža kapos un Rīgas centrā piemin barikāžu upurus

Vilnis Siliņš, operas mūziķis

Sajūtas? Tās ir tādas atmiņas. Daudz labu brīžu bijuši. Daudz labu cilvēku esmu saticis, ģimeni nodibinājis, bet otrajā vietā noteikti visskaistākās atmiņas ir par 1991. Gadu. Pats biju šeit. Nācu naktī, jo uzskatu, ka tumsā visvairāk aktivizējas cilvēki, kuriem nav tīra sirdsapziņa. Tā bija arī tagad 13.btu noticis gaismā, domāju, ka tā nebūtu. Protams, ka fiziski neko mainīt nevaru. Atceros, ka visām ejām bija priekšā traktori, tagad tā padomāju, ka šeit taču varēja kaut ko nomest un ar mums būtu cauri, bet svarīga bija šī gaišā doma, uz ko mēs gājām, tad likās, ka mūs nevar uzvarēt. Ka mēs esam spēks. Patriotisms noteikti nav palicis mazāk. Protams, žēl par notiekošajām lietām, bet mēs nedrīkstam zaudēt savu patriotismu.

Rolands, skolnieks, jaunsargs:
“Esmu patiesi laimīgs. Ir silti atcerēties šādas lietas, kā mēs aizstāvējām Rīgu, visus nozīmīgos objektus. Pēc manām domām patriotisms mūsu paaudzē nav izplatīts. Mūsu klasē tas ir tikai pāris cilvēkiem”

Iveta, studente:
Tā svarīgi, bet tādas īpašas sajūtas gan nav… Tikai domāju, kādēļ cilvēku tik maz, kaut kas taču varētu notikt. Arī kad prezidents runāja cilvēku bija ļoti maz- daži desmiti.

Normunds, Talsu Domes izpilddirektors:
Šodien pārņem divējādas izjūtas. Pirms astoņpadsmit gadiem visi stāvējām barikāžu vienā pusē, visiem bija skaidrs par ko cīnāmies, ko aizstāvam, likās, ka tāda tautas vienotība, kad visi elpo vienā ritmā būs vienmēr. Ka notiks kopīgs darbs pie Valsts un visas tautas labklājības celšanas. Diemžēl rodas sajūta, ka mēs sākam dzīvot pēc principa “katram savs krekls tuvāks. Tauta ir novesta tuvu izmisumam, tas bija redzams 13. janvārī. Taču domāju, ka tā bija neuzticības izteikšana Saeimai un valdībai, nevis savai zemei. Domāju, ja veidotos līdzīga situācija kā pirms astoņpadsmit gadiem, tauta atkal stāvētu plecu pie pleca.