Bārzdiņš: Veselība visās politikās

Tāpat varam nodrošināt līdzcilvēkiem ar hroniskām saslimšanām iespēju sadzīvot ar savu slimību un pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Pirms tam cilvēki ar šīm slimībām būtu dzīvojuši ievērojami īsāku mūžu vai arī viņu dzīves kvalitāte būtu ievērojami mazāka. Zinātnes attīstība ir nebeidzama, tādēļ nešaubos, ka vēl pēc gadiem būs izdziedināmas arī tādas slimības kā, piemēram, HIV, Alcheimera slimība vai Parkinsona slimība, kas šobrīd nav iespējams.

Tomēr vienlaikus ar medicīnas progresu veselības aprūpes nodrošināšanai ir nepieciešams arvien vairāk līdzekļu, kas valstu valdībām un sabiedrībai kopumā liek meklēt risinājumus savu vajadzību apmierināšanai – kā nodrošināt labāku aprūpi vairāk cilvēkiem ar ierobežotu finansējumu?

20.gadsimta angļu vēsturnieks Arnolds Džozefs Toinbijs (1889-1975), meklējot atbildes uz jautājumiem par vēstures virzītājspēkiem, izvirzīja teoriju, ka evolūcijas pamatā ir vides radīts izaicinājums, uz kuru sabiedrībai ir jāsniedz atbilde. Ja tiek rasta pareizā atbilde, sabiedrību gaida uzplaukums, savukārt, pretējā gadījumā iestājas stagnācija, kas var pāriet valsts pagrimumā. Sabiedrības veselības nodrošināšanas kontekstā gribētu paraudzīties uz nepieciešamajiem problēmu risinājumiem kā izaicinājumu, uz kuru mums jāsniedz pareizā atbilde.

Stājoties veselības ministra amatā un izvirzot par vienu no galvenajām prioritātēm profilaksi un veselīgu dzīvesveidu kā pamatnosacījumus sabiedrības veselības saglabāšanā un uzlabošanā, bija vērojams diametrāli pretējs iedzīvotāju vērtējums. No vienas puses sabiedrības veselības speciālisti to novērtēja atzinīgi, kamēr lielākā daļa iedzīvotāju izturējās ar zināmu neizpratni, jo daudzu gadu gaitā ir izveidojusies situācija, kad par galvenajiem Veselības ministrijas uzdevumiem tiek uzskatīta slimnīcu darbības nodrošināšana un cīņa par nepietiekamā finansējuma palielināšanu pacientu ārstēšanai. Jā, veselības aprūpes pārraudzība ir viena no ministrijas funkcijām, tomēr, uzskatu, ka virsmērķis ir  sabiedrības veselības uzlabošana, kur profilaksei un veselīgam dzīvesveidam ir ne mazāka nozīme kā ārstēšanai.

Ar piesardzīgu optimismu gribu teikt, ka pakāpeniski attieksme pret sabiedrības veselību mainās ne tikai citur pasaulē, bet arī Latvijā. Veselības filozofijas maiņas pamatā ir ideja, ka veselīga un kvalitatīva mūža nodrošināšanā ārstniecība ir tikai daļa, turklāt vairumā gadījumu tā ir cīņa ar sekām. Lai novērstu veselību negatīvi ietekmējošos cēloņus, ir jāpieņem tālredzīgi lēmumi ne tikai veselības, bet arī citās - piemēram, vides, satiksmes, izglītības, zemkopības, ekonomikas - nozarēs. Tas ir princips veselība visās politikās.

Profilakses un veselīga dzīvesveida nodrošināšanā un sekmēšanā saskaņoti jāiesaistās visām tautsaimniecības nozarēm. Pārtikas un dzeramā ūdens drošuma un kvalitātes jautājumi, vides piesārņojuma, sadzīves ķīmijas, trokšņu, vibrācijas un starojumu negatīvās ietekmes mazināšana, traumatisma novēršana, sabiedrības izglītošana par veselību pozitīvi un negatīvi ietekmējošām izvēlēm – tie ir jautājumi, kuru risināšanā nepieciešama vienota izpratne par galveno mērķi – spēju nodrošināt iedzīvotājiem labu veselību visa mūža garumā.

Radot labvēlīgus apstākļus sabiedrības veselībai, samazinās vajadzība pēc veselības aprūpes finansējuma izlietošanas to slimību un traumu novēršanai, no kurām cilvēki varēja izvairīties. Tas, savukārt, dod iespēju ietaupītos līdzekļus veselības aprūpē novirzīt inovācijām, efektīvākiem paņēmieniem slimību ārstēšanai un veselības problēmu novēršanai, jaunākās paaudzes medikamentiem u.c.. Veselība visās politikās ir atbilde uz izaicinājumu, kā nodrošināt labāku aprūpi.

Plānojot sabiedrības veselības attīstību un izstrādājot politikas stratēģiju nākamajam periodam – Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.-2017.gadam -, kuras paredzēts apstiprināt vēl šā gada pirmajā pusē, veselībai visās politikās ir piešķirta galvenā loma. Vairākas dokumentā minētās iniciatīvas, piemēram, attiecībā uz veselīga uztura veicināšanu vai mārketinga pasākumiem, jau ir izraisījušas visai spraigas diskusijas sabiedriskajā telpā. Kā samērot visas sabiedrības intereses ar uzņēmējdarbības vajadzībām? Vai īstermiņa valsts budžeta ieguvumi ir indulgence neierobežotai tādu produktu ražošanai un tirdzniecībai, kas nav vēlami cilvēku veselībai? Tie ir jautājumi, uz kuriem jāsniedz atbilde ne tikai veselības ministram vai Veselības ministrijai, bet valdībai un sabiedrībai kopumā. Tādēļ Sabiedrības veselības pamatnostādnes, pirms dokumenta apstiprināšanas valdībā, tiks vērtētas arī Nacionālajā attīstības padomē, kas ir kā apliecinājums sabiedrības veselības jautājuma nozīmībai valsts stratēģiskajā izaugsmē.

Sabiedrības veselības rādītāji Latvijā, veidi, kā tos uzlabot, valsts, pašvaldību, ārstniecības iestāžu, darba devēju, nevalstiskā sektora un katra cilvēka personīgā loma tās nodrošināšanā un pilnveidošanā būs arī pamattēma starptautiskajā konferencē „Labāku veselību visiem Latvijā!” 18.aprīlī. Konferencē plānojam diskutēt par pozitīvajām pieredzēm sabiedrības veselības uzlabošanai nozīmīgu lēmumu pieņemšanā ārpus tradicionālās - veselības aprūpes nozares.

Veselība visās politikās ir vienīgā atbilde, kā ilgtermiņā iedzīvotājiem nodrošināt veselību visa mūža garumā. Tas ir izaicinājums gan valdībai, gan sabiedrībai, jo prasa vienošanos par prioritātēm. Neskatoties uz viedokļu atšķirībām dažādos jautājumos, uzskatu, ka par sabiedrības veselību kā prioritāti ir iespējams vienoties. Veselība – tā ir viena no pamatvērtībām - cilvēka dzīves kvalitātes, viņa ģimenes un arī visas sabiedrības labklājības pamats. Vesels un darbspējīgs cilvēks, vesela sabiedrība ir priekšnoteikums tautsaimniecības attīstībai un valsts izaugsmei. Ieguldot iedzīvotāju veselībā (nevis tikai ārstēšanā) veidojas dubults ieguvums – tiek saražotas vairāk preces, sniegti vairāk pakalpojumi ar pievienoto vērtību, kas valstij nozīmē lielākus ieņēmumus ar nodokļu palīdzību. Kā papildus efekts ir veselības nozares finansējuma ietaupīšana seku novēršanai – slimību ārstēšanai, ko iespējams novirzīt šobrīd nerisināto veselības problēmu novēršanai.

Kādu attīstības ceļu izvēlēties – ieguldīt līdzekļus profilaksē un veselību veicinošos pasākumos vai tikai ārstēšanā – tā ir mūsu kopīga izšķiršanās. Raugoties no A.Dž.Toinbija teorijas, nespēja rast pareizo atbildi uz apkārtējās vides radīto izaicinājumu draud ar pakāpenisku valsts pagrimumu. Kā optimists es tomēr saskatu tikai pozitīvu problēmas risinājumu. Turpmākā nepieciešamā rīcība ir zināma – tā ir principa veselība visās politikās ieviešana un konsekventa īstenošana ikvienā tautsaimniecības nozarē. Lai tas sekmētos, atbalsts būs nepieciešams visplašākajā sabiedrībā, bet kopā tas ir paveicams!