Neviens neapšaubīs Alvja Hermaņa profesionalitāti, bet šis nicīgais un savā ziņā tik gļēvais paziņojums rada zināmas šaubas par viņa cilvēcību, lai neteiktu – vīrišķību. Publiski nodēvējot Gaļinu Poliščuku šajā vārdā, viņš neapvaino tikai kolēģi un konkurenti vien. Viņš pazemo sievieti un arī māti.
Tik daudz mēs runājam par atbildību, par tās trūkumu, un tik ļoti – īpaši šajā priekšvēlēšanu drudzī – vēlamies sagaidīt atbildīgu rīcību no citiem. Bet kur palikusi katra mūsu individuālā atbildība līdzcilvēku priekšā? Kāda ir Alvja Hermaņa atbildība pret sievieti, ņirdzīgi pazemojot viņu publiskā telpā? Kāda ir masu mediju atbildība, multiplicējot šos apvainojumus? Kāda ir mūsu atbildība pret Gaļinas bērnu, kurai īpaši jūtīgajā pusaudžu vecumā jālasa internetā šādi izteikumi par savu mammu.
Šis gadījums rāda arī kopējo sabiedrības attieksmi pret sievietēm un mātēm. Nekādas māmiņu algas, nekādi fondi un pabalsti nelīdzēs, ja vīrieši uzskatīs šādu attieksmi par pašsaprotamu. Ja viņi, sekojot Alvja Hermaņa publiskajam piemēram, leposies ar to, ka var saukāt sievieti un bērna māti par zemu, pakritušu radījumu. Šāda sabiedrība diemžēl izaug vietā, kur pārprasts rietumu liberālisms sastopas ar garīgu tukšumu. Kur mākslinieka brīvība tiek sajaukta ar pilsonisko bezatbildību.
Respektējot Alvja Hermaņa talantu, es tomēr aicinātu nezaudēt cilvēcisko, kad tiek meklēts politiskais. Režisors ar savu piemēru ir rādījis, ka arī mākslinieks var kļūt par politisko procesu dalībnieku, reizē nezaudējot mākslinieciskās kvalitātes. Galu galā, tieši Alvis Hermanis bija viens no pirmajiem kultūras darbiniekiem, kurš piedalījās kāda politiskā veidojuma – t.s. Lietussargu grupas – dibināšanā, viņš aktīvi pieprasīja valdības atlaišanu un daudz aģitēja masu medijos. Tādēļ viņa apvainojums Gaļinai Poliščukai skan vēl jo ciniskāk.