Viņš uzskata, ka, raujoties uzreiz pēc prezidentālas valsts, tuvināsimies atpakaļ pagātnei, kur bija daudz dažādu vadoņu, un rosina uz kārtību, kad tautu vēlē prezidents, virzīties pakāpeniski.
"Vispirms cilvēkiem ir jāiemācās vēlēt. Vēlējām partijas. Sanāca ne
visai. Varbūt tad papriekš rīkosim pilsētu mēru tiešās vēlēšanas, un
sāksim no otras, mazākās puses, nevis akurāt tūlīt vēlēsim valstij
prezidentu? Lūk, par pilsētas galvu pieteiksies vīrs, kurš solīs
sagādāt 50 tūkstošus darba vietu. Mēs visi – par viņu! Pagaidīsim kādu
laiku. Dabūsim atbildes un skolu – vai vajadzēja ticēt viņa solījumiem.
Tad būsim sagatavoti nodot balsis arī par augstāka amata kandidātiem un
zināsim, ko jautāt topošajam prezidentam un kā viņu izvēlēties," savu pozīciju pamato uzņēmējs.
Pēc viņa domām, Latvijā tāpat varētu ieviest divpalātu parlamentu - 75
deputātus varētu ievēlēt tradicionālā ceļā, bet otrā palātā likt
15 senatorus, kas ieguvuši šīs vietas, cīnoties vienmandāta apgabalos
visas valsts teritorijā. "Tieši ievēlēti, viņi, iespējams, būtu
atbildīgāki nekā tie, kas tagad caur partijām iekārtojas Saeimā."
Viņš klāsta: jebkuras pārmaiņas nebūs tūlītēja panaceja, bet, kaut daļu deputātu deleģējot uz Saeimu kā tieši atbildīgus saviem vēlētājiem, speram pussolīti uz priekšu. "Raujoties uzreiz pēc prezidentālas valsts, mēs tuvināsimies atpakaļ pagātnei, kur bija daudz dažādu vadoņu. Francija un Amerika ir ļoti labi prezidenta pārvaldes paraugi, taču arī pilsoniskā demokrātija tur ir tik augstā līmenī, ka nekavējoties dotu pretsparu, ja prezidents sāktu kaut ko prettautisku. Mums nav tik stingru un ciešu kontroles mehānismu pār cilvēku – vadoni ar lielu varu. Baidos, ka kādubrīd nespēsim pienācīgi pretoties viņa kursam – tāpat kā pašlaik vēlētāji neko nevar iebilst daudzām lietām, kas nekontrolēti notiek pie varas. Bet kam jāved pārmaiņas šajā valstī? Mums pašiem!"
Kā uzskata V.Belokoņs, politiķi Latvijā pamazām kļūst pieaugušāki un saprot, ka nāksies atbildēt par solīto. "Lūk, tas puisis solīja 50 tūkstošus darba vietu, un tagad pie viņa kāpj pa logu iekšā – kur ir tās darba vietas? Dod šurp! Nu neizpildīs to, ko nevar izpildīt. Tajā pašā laikā patiešām ir jāmeklē konkrēti risinājumi, kā būs ar tām darba vietām, – nenoliedzami!" saka uzņēmējs.
Viņš gan vērtē, ka ir ārkārtīgi kaitīgi runāt par iedzīvotāju labklājības uzlabošanu no tās puses, ka būs labāki mājokļi, tālāki ceļojumi, lielāki limuzīni un viss, ko vien cilvēki iekāros, kaut vai tāpēc, ka dzīve nesastāv tikai no tā vien, ka cilvēks dzītos pēc arvien pieaugošas materiālās labklājības.Viņaprāt, jāiedzīvina citas vērtības, starp kurām labklājība arī ir, bet ne vienīgā tīkamā. Uz jautājumu, kas ir šīs citas vērtības, viņš atbild: "Viss, ko vēlaties. Mūsu garīgā dzīve. Grāmatas. Attīstība. Man nav vienas noteiktas atbildes."
Vaicāts par attiecībām ar finanšu ministru Einaru Repši (JL), V.Belokoņs stāsta, ka viņš ir labs biedrs, cilvēks, ar kuru var parunāt un ar kuru viņš pārrunā visdažādākās tēmas. Par valsts lietām un zinātniskām teorijām. “Repše ir ļoti daudz lasījis, aizrautīgs grāmatnieks, kurš seko līdzi visam jaunajam, ko atver pieeja arvien modernākām tehnoloģijām. Es ļoti augstu vērtēju šīs sarunas ar Repši, kuras gan bieži nenotiek. Nestrīdamies, bet izsakām savus viedokļus,” stāsta uzņēmējs. Viņš piebilst, ka kopā ar E.Repši viņam pieder ieguldījumu fonds, kompānija, kas strādā ar vērtspapīriem, taču fonda lietas kārto pārvaldītāji.