Atgādinājumam divi mērķi. Pirmais: baltieši nekad nav bijuši mierā ar nonākšanu PSRS varā. Otrais: ja pat padomju režīma tumšākajos gados baltieši ir ticējuši, ka jāturas pie savas pārliecības, principiem arī tad, ja pragmatiskie apsvērumi mudina pierauties maliņā, ir pamats ticēt, ka arī tagad mēs spējam nenolaist rokas «reālās situācijas» priekšā.
1944.-1956. gadā Igaunijā pret komunistiem cīnījās apmēram 30 000 «mežabrāļu», kas, ņemot vērā Igaunijas iedzīvotāju kopējo skaitu, ir viens no augstākajiem partizānu aktivitātes rādītājiem XX gadsimtā.
1972. gadā, protestējot pret padomju režīmu, publiski sadedzinājās Roms Kalanta. Viņa bēres kļuva par protesta akciju divu dienu garumā, kuras izdevās apspiest tikai Iekšlietu ministrijas karaspēkam. Par atbalstu akcijām amatu zaudēja divu oficiālu laikrakstu Nemunas un Kultūros barai galvenie redaktori.
Septiņdesmitajos gados Lietuvā iznāca 12 pagrīdes periodiskie izdevumi, t. s. samizdats. Lietuvas disidentu petīcijas nebaidījās parakstīt 170 tūkstoši cilvēku.
1978. gadā Igaunijā sāka iznākt pagrīdes izdevums Lisandused..., kas noturējās līdz pat okupācijas beigām.
1979. gadā visu triju Baltijas valstu disidenti izplatīja aicinājumu nosodīt Ribentropa-Molotova paktu un tā sekas.
1980. gada 1. oktobrī Tallinas centrā vairāki tūkstoši jauniešu demonstrēja ar saukli «Lai dzīvo Igaunijas Republika!» un lietoja neatkarīgās Igaunijas simboliku. Milicija arestēja 146 dalībniekus.
1986. gadā tika nodibināta Igaunijas Vēsturiskā mantojuma biedrība - pirmā nevalstiskā organizācija PSRS teritorijā - un ar neslēptu attieksmi pret režīmu.
Līdzīgi varētu uzskaitīt aktivitātes Latvijā, par kurām mēs diemžēl mūsdienās maz runājam. Nav taisnība, ka vēsture ir tikai instruments šodienas politiķu savtīgo interešu īstenošanā.