Divdesmit gadus vēlāk "vienotas un brīvas" Eiropas nenovēršamību var apšaubīt. Tagad ir acīmredzams, ka Centrāleiropas jaunās demokrātiskās valstis un bijušās Padomju Savienības autoritārās valstis dzīvo pilnīgi atšķirīgās politiskās telpās; daudzējādā ziņā to politiskās attīstības trajektorija tās pat vēl vairāk attālina.
Brīvās un nebrīvās
Šodien demokrātijas kopaina bijušajā Padomju Savienībā ir drūma. Freedom House gadskārtējā politisko tiesību un pilsoņu brīvību analīzē Brīvība pasaulē (Freedom in the World) no divpadsmit bijušajām padomju republikām (izņemot Baltijas valstis) septiņas tiek klasificētas kā nebrīvas, četras — kā daļēji brīvas un viena — Ukraina — kā brīva. Konstatācijas Freedom House gadskārtējā globālo mediju neatkarības pārskatā Preses brīvība (Freedom of the Press) atklāj, ka desmit no divpadsmit pēcpadomju valstīm tiek klasificētas kā nebrīvas, kas nozīmē, ka šīs valstis nenodrošina preses brīvības pamatgarantijas un aizsardzību.
Īpaši izceļas Krievijas lejupslīde demokrātiskās atbildības un ietekmes ziņā šajā reģionā. Šīs desmitgades laikā Krievijā pastāvīgi, sistemātiski sašaurinājusies sabiedriskā telpa, Kremlim pastiprinot kontroli pār valsts politisko dzīvi un ekonomikas stratēģiskajām nozarēm.
Izmantodams izsmalcinātu politisko horeogrāfiju, ko padarīja iespējamu valsts institūciju un valstij piederošo kompāniju dominējošā loma, Vladimirs Putins 2008.gadā sagatavoja sev jaunu un ilgstošu lomu Krievijas sistēmas virsotnē. Kā premjerministrs viņš joprojām ir valsts augstākais līderis.
Ko rada Krievija
Apsverot izaicinājumus, ko rada mūsdienu Krievija, ir jāņem vērā pieci punkti.
Pirmais: Krievijā nav nekādas nozīmīgas iekšējās kontroles pār Krievijas vadību, kas tagad valda pār visām politiskās atbildības institūcijām, arī pār ziņu medijiem, politisko opozīciju, tiesu sistēmu un pilsonisko sabiedrību.
Otrais: Kremļa žņaudzošais tvēriens pār ziņu medijiem ir režīma drošības galvenais elements. Atšķirībā no visu kontrolējošā un dziļi ideoloģiskā padomju ēras modeļa mediju vadības mūsdienu forma tiek panākta, sajaucot kopā valsts atļautu oligarhu kontroli, ar Kremli saistīto uzņēmumu raidīšanas monopolus un netiešas vai atklātas iebiedēšanas formas. Tagad visi galvenie nacionālās televīzijas kanāli, no kuriem lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju saņem ziņas un informāciju, atrodas valsts kontrolē.
Trešais: Krievijas autoritārā sistēma tagad atdzīvina savu nostāju pret ārpasauli. Krievijas vadība, kurai nav jāatskaitās sabiedrības priekšā savās mājās, acīmredzot negaida, ka to sauks pie atbildības arī ārpus valsts robežām. Krievijas iebrukums Gruzijā 2008.gada augustā un pretenziju atjaunošana uz to, ko prezidents Dmitrijs Medvedevs raksturoja kā Maskavas "priviliģēto" interešu sfēru Krievijas Federācijas perifērijā un aiz tās, simboliski atspoguļo šo tendenci.
Ceturtais: Krievijas varas iestādes arī aktīvi cenšas graut stabilas, uz noteikumiem balstītas institūcijas, tai skaitā Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) — vienu no vissvarīgākajām transatlantiskajām struktūrām, kas veido vislielāko reģionālo drošības organizāciju un kuras darba kārtībā ir plašs jautājumu loks, arī cilvēktiesības un demokratizācija.
Piektais: Krievija ir petrovalsts, kuras ekonomika tika būvēta uz strauji kāpjošām enerģijas cenām. Tomēr, kā liecina vēsture, galvenokārt uz ogļūdeņražu bagātību balstīta ekonomiskā attīstība ir pakļauta riskam. Enerģijas cenu krišanās, kas pēdējos mēnešos pavadīja globālo ekonomisko lejupslīdi, maina pieņēmumus par Krievijas ekonomisko modeli. Raugoties nākotnē, Krievija saduras ar nopietnu dilemmu: lai īstenotu jaunu reformu fāzi, sistēmai jāpanāk, lai tajā aktīvi piedalītos tieši tās institūcijas — to skaitā masu mediji, neatkarīgās biznesa struktūras un pilsoniskā sabiedrība —, kuras varas iestādes pēdējos gados sistemātiski apspieda.
Pieaugoša šķirtne
Pretēji bijušās Padomju Savienības autoritārajai trajektorijai, Centrāleiropas un dienvidaustrumu Eiropas valstis līdz ar Baltijas valstīm ir atvērušas savas sistēmas un turpina reformas.
Tomēr, neraugoties uz neapstrīdamu progresu, pašreizējā ekonomiskā krīze atklāj, ka Latvija un citas jaunās demokrātiskās valstis saduras ar negaidīti smagiem izaicinājumiem, kas stingri pārbaudīs šo valstu demokrātisko institūciju izturību. Politiskās elites kārdinājumus vairākās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs apmierināt šauras privātās intereses, nevis rūpēties par plašāku sabiedrisko labumu joprojām ir nopietna problēma apstākļos, kur daudzi vienkāršie pilsoņi jūtas atsvešināti no tiem, kuru rokās ir vara. Sabiedrības cinisms un vilšanās ir veicinājusi populistiskus impulsus un aizvien pieaugošu neuzticēšanos valsts ierēdņiem un institūcijām.
Mūsdienu Eiropas karte, kaut arī tā dramatiski atšķiras no aukstā kara laiku kartes, liek domāt par periodu, kurā daudzas valstis saduras ar aizvien lielākiem šķēršļiem demokrātisko standartu un institūciju attīstībā. Ar šiem šķēršļiem paralēli ir saistīta spriedze starpvalstu attiecībās, jo autoritārie režīmi cenšas apspiest vietējo un atvairīt ārējo spiedienu veikt pārmaiņas.
ES paplašināšana krasāk izcēlusi uz ģeopolitiskās kartes vairākus skaidri izteiktus kontrastus starp Centrāleiropas un Baltijas valstīm, no vienas puses, un, no otras puses, — tām valstīm austrumos, kuras palikušas ārpus Eiropas Savienības.
Kaut arī aizvien pieaugošo šķirtni lielākoties izskaidro ar skaidri izteiktas stūrgalvīgu un bezatbildīgu autoritāru valstu grupas parādīšanos, ekonomiskā krīze, kas devusi triecienu Latvijai un citām reģiona valstīm, pievieno jaunu un neprognozējamu grumbu Eiropas brīvības un vienotības redzējumam.