Neatkarības atjaunošanas 19.gadadienu Latvija sagaida ekonomiskās krīzes apstākļos un daudzi cilvēki apsver iespēju atstāt šo valsti. Tāpēc Diena vairākiem bijušajiem Augstākās padomes deputātiem lūdza raksturot izjūtas šajā laikā, kad cilvēki ir noskaņoti aizbraukt no Latvijas, kuras neatkarību deputāti ar savu balsojumu palīdzēja atgūt un, kas bija garu gadu ilgu piepildījums.
Anatolijs Gorbunovs, bijušais AP priekšsēdētājs: Neatkarīga
valsts — tā bija tautas griba, kuru deputāti ar savu balsojumu
palīdzēja īstenot. Mani nav atstājušas lepnuma jūtas par to, ka mums ir
neatkarīga valsts. Taču ir bažas, kā cilvēki pārdzīvos šo laiku. Šajos
globālajos procesos dot gudrus padomus ir grūti. Jāsaglabā pašcieņa par
savu valsti, ir jābūt pacietīgiem un jāstrādā. Citu iespēju es neredzu.
Pilsētnieki tagad laukos stāda kartupeļus. Arī es to daru, un arī tas
vieno.
Andris Puzo: Mēs balsojām par brīvību. Tagad cilvēks ir brīvs. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Krīze ir jebkuru jaunu iespēju sākums.
Arnolds Bērzs: Tas ir viens no lielākajiem sasniegumiem, ka cilvēks var visur braukt. Es pirmo reizi pāri robežai tiku tikai 1992.gadā. Tie, kas grib aizbraukt, dara labu — viņi palīdz izdzīvot tiem, kas paliek. Mana mazmeita dziedātāja Meldra arī var mācīties Londonā. Tā ir iespēja. Taču viņai Liepājā ir īpašums, kur atgriezties.
Jevgēnijs Zaščerinskis: Jūtos sarūgtināts. Mēs, kas balsojām par neatkarību, un arī visa sabiedrība savā prātā bijām iztēlojušies ideālu valsti, bet pasaulē tā nav. Mēs par daudz gaidām no valsts, bet valsts esam mēs paši. Ja visi brauks projām, tad valsts nebūs. Mēs iedomājamies ideālu valsti, bet tajā pašā laikā dzīvojam iepriekšējā valstī. Mēs gaidām, kad mums dos — tā ir tā psiholoģija, kas traucē attīstīties.
Ints Cālītis: Mēs savu pienākumu izpildījām. Tad nāca citi, kam bija asāki elkoņi un lielākas ambīcijas Man gāja grūti jau Augstākās padomes darbības pēdējā gadā, kad tika izvēlēts amerikāņu attīstības modelis, ignorējot Vācijas attīstības modeli — tas būtu tā pati tirgus ekonomika, bet ar sociālām garantijām. Mūsu cerības, ka mežonīgā kapitālisma fāze reiz beigsies, nepiepildījās. Es arī šodien jūtos kā disidents.
Velta Čebotarenoka: Jūtos slikti. Taču es saprotu šos cilvēkus, kas aizbrauc — viņu vidū ir arī man pazīstami cilvēki no Kuldīgas, Valmieras, Rīgas… Tikai tad saproti, cik tā ir liela nelaime. Vienīgā cerība, ka viņi atgriezīsies. Ko dos šīs valsts neatkarība un brīvība, ka tajā nebūs Latvijas pilsoņu. Ko darīt? Sakārtot valsts ekonomisko situāciju. Jostas ir jāsavelk, bet nākotnes vārdā.
Odisejs Kostanda: Es vēl neesmu uz Grieķiju aizbraucis. Man ir trīs sajūtas. Lepnums par savu neatkarīgu valsti vēl nav zudis. Ir sarūgtinājums, ka varas struktūras nav pratušas izmantot valsts neatkarības potenciālu un nodrošināt stabilu attīstību. Neesam pratuši izmantot neatkarības priekšrocības, jo domājuši par savtīgām interesēm. Un mani nav atstājusi cerība, ka pie varas nāks gudri cilvēki, kas izveidos Latviju par pārtikušu un plaukstošu zemi.
Valdis Šteins: Ir jāsāk no nulles. Valsts ir jāsāk būvēt no nulles, jo tā ir nozagta un iztukšota. Ir jānošķir nost viltus elite. Valsts veidošana no jauna patiešām prasa strukturālas izmaiņas. Un ir jāpāriet uz jaunu domāšanu.
Andris Tomašūns: Man atsūtīja no Anglijas vēstuli. Tajā bija stāstīts: «Cepam šašliku, skatāmies hokeju un domājam par Latviju.» Šīs jaunās paaudzes sirds vēl ir Latvijā. Mums ir jātiek ārā no kalpu domāšanas, kas ir nacionāla parādība. Darba ņēmēju ir vairāk, nekā darba devēju. Visi domā, ka būs labi kalpotāji, bet negrib paši neko uzsākt — tas ir šis domāšanas veids. Kamēr no tā neatbrīvosimies, tikmēr cilvēki brauks projām. Man pazīstama spējīga studente pabeidza Ekonomikas fakultāti ar iemaņām vadīšanā, bet viņa saka — neviens man nedod darbu, būs jābrauc uz ārzemēm zemenes lasīt. Taču pati sākt kaut ko veidot viņa nevēlas.