Braucam, kā dzīvojam

Jau kopš astoņdesmitajiem gadiem plaši tiek citēts Stokholmas universitātes zinātnieku pētījums, kurā 80 procenti Zviedrijas autovadītāju uzskatīja, ka viņi brauc labāk nekā citi (nav grūti saprast, ka objektīvā savu prasmju vērtēšanas gadījumā šim rādītājam būtu jābūt 50 procenti). Nesen CSDD publicēja līdzīgus, Latvijā iegūtus pētījuma rezultātus — autobraucēji ir spējīgi novērtēt satiksmes problēmas, bet nu nekādi tās neattiecina uz sevi. Pētījumi par avāriju būtiskajiem cēloņiem gan rāda citu ainu — vairumā gadījumu avāriju patiesais iemesls meklējams cilvēkos. Un ne tik vien "cilvēkos kā tādos", bet gan konkrētos faktoros — personības iezīmēs, cilvēka domāšanā, attieksmēs un demogrāfiskajās pazīmēs. Riskanta braukšana biežāk būs novērojama, ja cilvēks būs ar tieksmi uzskatīt, ka visu jau nosaka situācija, būs agresīvs, tieksies pēc asām izjūtām, būs nepamatots optimists. Tas pats vērojams, pētot vecuma un dzimuma ietekmi uz riskantu braukšanu. Jo gados jaunāks, jo riskantāk brauc. Attiecībā uz dzimumu atšķirībām — salīdzinājumā ar sievietēm vīrieši brauc riskantāk. Šos demogrāfiskos faktorus lielā mērā var saistīt ar cilvēku hormonālajām atšķirībām. Testosterons ir saistīts gan ar būšanu par vīrieti, gan ar jaunību. Ja vien valsts nevēlas sākt visaptverošu hormonu terapiju ceļu satiksmes drošības vārdā, tad jāmeklē kāds cits risinājums, jo personības iezīmes, tāpat kā vecums un dzimums, arī faktiski nav ietekmējamas. Viens no virzieniem, kurā pētnieki mēģina ko sabiedrības labā ietekmējamu atrast, ir attieksmes, pārliecības un vērtības. Riskantā braucēja portrets Pētījumi par to, kā vērtības un pārliecības ir saistītas ar riskantu braukšanu, veikti arī Latvijas Universitātē (pētījumus veikuši un turpina veikt Viesturs Reņģe, Inese Muzikante un šā raksta autors). Ja vienā teikumā būtu jāraksturo šo pētījumu rezultāti, varētu teikt — braucam, kā dzīvojam. Tas ir, nav visai produktīvi domāt, ka cilvēks, kurš, vadot auto, pārkāpj satiksmes noteikumus, ievēros citus noteikumus, piemēram, maksās visus nodokļus. Ja īsumā jāsniedz riskanta braucēja portrets, tad, protams, Latvija nav izņēmums demogrāfisko raksturlielumu ziņā — vīrieši un jaunāki cilvēki ir tendēti uz riskantāku braukšanu. Bet, kā jau iepriekš tika minēts, ar to būs grūti ko iesākt. Vērtības, pārliecības un attieksmes sniedz iespēju gan saprast, kas "autovadītājiem galvā", gan arī domāt, ko šajā ziņā varētu mainīt, ietekmēt vai pārliecināt. Sākšu ar negatīvo — autobraucējs (vīriešu dzimtes lietošana šajā gadījumā ir ne tikai pieradumā, bet arī faktos balstīta), kurš biežāk apzināti un rupji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, ir ciniķis, kurš uzskata, ka no cilvēkiem neko labu nevar sagaidīt, ka sabiedrībā valda vilku bara likumi un ka sabiedrība kopumā darbojas vienīgi turīgo un ietekmīgo labā. Viņam vairāk nekā citiem rūp sociālais statuss, vara un savu individuālo vajadzību piepildīšana. Pētījumi arī pierāda, ka šis braucējs ir visai savtīgs (uz darba devēja rēķina) darbinieks. Viņš nelaidīs garām iespēju ne tikai lieku reizi izmantot telefonu vai internetu savām privātajām vajadzībām, bet arī būs gatavs izlikties par slimu, lai nebūtu jāstrādā, vai iespēju gadījumā viltot rēķinus. Tiktāl par vērtībām un pārliecībām, kas saistītas ar nevēlamo (vismaz no sabiedrības viedokļa raugoties) braukšanas stilu. Pētījumi ir snieguši arī atbildi par vērtībām, kas sekmē vēlamo autovadīšanas veidu. Tas ir autovadītājs, kuram vairāk par saviem egoistiskajiem mērķiem un statusa demonstrēšanu rūp taisnīgums, pieklājība un savstarpēja cieņa. Viņš arī pārāk netic, ka notikumus ietekmē kādi pārcilvēciski spēki vai liktenis, tas ir, viņš tic, ka pašam vien jābūt atbildīgam par savu drošību. Skolnieks tāds pats Pētot autovadītāju uzvedību, viedokļus un vērtības, mūs interesēja arī uzvedības un viedokļu izcelsme. Kā viens no potenciāli informatīviem pētīšanas virzieniem tika izvēlēta autoskolu pasniedzēju viedokļu izpēte, jo viņi kā viena no satiksmes ekspertu grupām noteikti veido Latvijas satiksmes kultūru. Uzreiz jāpiebilst, ka netika analizēti visi iespējamie ietekmes veidi, bet pētījuma jautājums tika formulēts ļoti vienkārši un konkrēti — vai ekspertu viedoklis par to, kādi faktori sekmē satiksmes negadījumu risku, atšķiras no vienkāršo autobraucēju uzskatiem. Izrādījās, ka kopumā tie visai precīzi sakrīt. Visi aptaujātie pārvērtēja sliktu laika apstākļu ietekmi uz satiksmes negadījumu varbūtību. Tāpat arī atsevišķi satiksmes noteikumu pārkāpumi tika vērtēti kā kopējo braukšanas kultūru uzlabojoši (piemēram, apgalvojums, ka ir labi, ja ar gaismām signalizē pretimbraucošajiem par policijas posteni). Lai gan citētie pētījumi nesniedz detalizētus priekšrakstus, kā rīkoties, lai Latvija zaudētu negatīvo reputāciju (2.vietu ES bojā gājušo skaita ziņā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju satiksmes negadījumos), tie visai skaidri norāda virzienus, kuros meklēt risinājumus, ko un kā mainīt vai ietekmēt.