Nākamajā dienā J.Vanags izplatīja paziņojumu, kurā bija sacīts, ka baznīcu dialogs notiek, lai vienotos par garīdznieku un svētdarbību savstarpēju atzīšanu. Tas dotu iespēju, piemēram, luterāņiem, kas strādā Spānijā, kur tuvumā nav luterāņu baznīca, saņemt sakramentus un garīgo aprūpi. Ja šajās lietās tiktu sasniegta vienprātība un savstarpēja uzticēšanās, teorētiski ir iespējams runāt arī par strukturālu vienību, tomēr fantazēt par to, kāda tā varētu būt, ir stipri pāragri, bija sacīta J.Vanaga paziņojumā. Par ko ir runa? To _Diena.lv_ vaicāja vairākiem luterāņu baznīcas mācītājiem.
Luterāņu baznīcas mācītājs, bīskaps Pāvils Būvers:
“Būtībā turpinās jau sen aizsāktais process, ko sauc par ekumēnisko procesu. Šajā brīdī esam iegājuši padziļinātā diskusiju fāzē – līdz šim esam runājuši, kas mūs vieno, bet neesam pieskārušies jautājumiem, kas mūs šķir. Tas ir šībrīža process, kas ir pārprasts sabiedrībā. Par apvienošanos runas nekad nav bijis. Latvijā ekumeniskās attiecības vispār ir priekšzīmīgas, citās valstīs tās nav tik izkoptas, jo mēs vismaz četras lielās baznīcas svarīgos brīžos ejam kopā. To ir pamanījusi arī katoļu baznīcas vadība, jo es saprotu, ka iniciatīva ir nākusi no Vatikāna – uzmundrināt mūs, lai ejam tālāk mūsu dialogā. Lielais mērķis būtu strukturāla vienotība, tas nozīmētu, ka mēs atzītu viens otra mācītājus, dievgaldu un laulību. Tās būtu tādas attiecības, kā ar anglikāņu baznīcu. Grūti prognozēt, cik daudz laika tas prasīs. Ja ar katoļiem simts gadu laikā tiktu sasniegta tāda vienotība kā ar anglikāņiem, tas būs liels progress.”
Luterāņu baznīcas mācītājs Juris Rubenis:
“Sarunas starp konfesijām dažādos līmeņos notiek jau gadu desmitiem, un tas nav nekas īpašs. Ir mēģināts ziņu padarīt karstāku. Cilvēkiem no malas ir jāapzinās, ka lielus jautājumus luterāņu baznīcā pieņem Sinode, kurā ir 500 cilvēku. Hipotētiski vienam cilvēkam, pat ja tas ir arhibīskaps, ja ienāk prātā vienalga kādas idejas – to nevar īstenot viens cilvēks. Ar to gribu paskaidrot, ka principā ir neiespējami, ka baznīcu saplūšana vai apvienošanās notiek vienkāršoti.
Man personiski ekumēniskā kustība ir tuva un uzskatu, ka mūsdienu pasaules situācijā tā ir absolūta nepieciešamība kristīgajām baznīcām sadarboties un veidot attiecības. Būtu pilnīgi nepieņemami, ja konfesijas turētos pašas par sevi vai, dievs pasarg, cīnītos, bet apvienošanās ir pārspīlēts mērķis. Ir ļoti daudz jautājumu, kuros lielajām konfesijām ir identiska nostāja. Taču ir jautājumi, kuros ir atšķirības, un lūk par šiem jautājumiem notiek gadu desmitiem gari dialogi un diskusijas.
Es neparedzu, ka tuvākajos gados vai pat gadu desmitos šis jautājums nonāks līdz Sinodei. Varbūt es kļūdos, esmu tikai cilvēks. Taču šis nav stāsts par seriāla priekšpēdējo sēriju, tas ir stāsts par seriāla vidu, kur priekšā vēl ir tūkstošiem sēriju.”
(papildināta ar P/Brūvera viedokli)