Budžets kā valdības akts

Budžets ietver sevī gan prognozi par nākošā gada ienākumiem, kas saskaņota ar nodokļu likumdošanas paketi, gan ar ienākumu prognozi saskaņotu, savā starpā sabalansētu budžeta izdevumu daļu. Budžetā iekļauti pašvaldību budžeti, kā arī noteikts budžeta deficīta lielums, tā segšanas avoti, pievienoti investīciju plāni u.c. Budžeta līdzekļu pieprasīšanas un budžeta izstrādes kārtību nosaka likums. Tajā pašā laikā tieši valdība ir tas politiskais un reizē juridiskais valsts varas orgāns, kurš pieņem grūto un izšķirošo lēmumu par budžetu un pavadošo likumu paketi. Varam saskatīt līdzību ar basketbola komandu – līdzjutēji vienmēr zina, kā labāk, bet laukumā doties nevar. Rīkojas un lēmumus pieņem vienīgi valdība, kas saņēmusi Saeimas uzticību un ir tās priekšā politiski atbildīga.Kāds ir budžeta juridiskais raksturs? Valdība ir augstākais izpildvaras orgāns valstī; izpildvaras galvenā juridiskā funkcija ir administratīvo aktu izdošana; parlaments un tiesa izpildvaras vietā nav tiesīgi pieņemt administratīvos aktus tās kompetencē nodotajos jautājumos, ja par to nav tiešas norādes likumā, savādāk tas būtu varas dalīšanas principa pārkāpums un šādu valsti mēs nevarētu saukt par demokrātisku.Administratīvā akta jēdziens tiesību teorijā un likumdošanā ir mainīgs un attīstās, bet tā galvenās pazīmes (pretstatā normatīvajam aktam – likumam, kas ir vispārēja rakstura, uz nākotni vērsts, attiecināms uz nezināmu skaitu personu) pamatā ir ar pretēju nozīmi - tas ir individuāla rakstura, konkrētai personai vai institūcijai adresēts, konkrētas tiesības un pienākums nodibinošs. Tiesību teorijā valda uzskats, ka ar naudas summām saistītām lietām – budžeta apropriācijām (rīkojumiem noteiktām valsts institūcijām izmaksāt noteiktos termiņos noteiktām personām vai to orgāniem noteiktas naudas summas), administratīvi noteiktām cenām, naudas izmaksām un citiem maksājumiem ir individuāls raksturs, to saņēmēju skaits, loks un pat personības lielākoties ir precīzi zināmas, līdz ar to publiskās varas orgānu rīcība ar budžeta līdzekļiem, veicot to izmaksu, ir administratīvs akts. Par tādu uzskatāms valdības sastādītais nākamā gada budžets, kurš paredz naudas summu apropriāciju publiskām institūcijām, lai tās šīs summas varētu tiesiski tērēt. Budžets ir arī valsts svarīgākais pārvaldes akts, reizē tas ir politisks akts, kas nosaka valsts kursu nākamajam gadam, ietverdams sevī ienākumu un izdevumu prognožu mainīgo un nepastāvīgo dabu, ko raksturo zināms varbūtības aspekts.Kādēļ valdība, kad tā apstiprinājusi budžetu, šo aktu nevar laist darbā? Tradīcija un likums nosaka, ka varas dalīšana nepastāv tikai starp likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu, tā pastāv arī starp vienas varas funkcijām, kā arī starp vienas varas institūcijām. Saeima pati neizsludina tās pieņemtos likumus, dažiem valdības pieņemtiem administratīviem aktiem, piemēram, par NBS, SAB, KNAB vadības iecelšanu amatā nepieciešams Saeimas lēmums. Valsts varas konstitucionālie orgāni ir savstarpēji neatkarīgi, tie līdzsvaro un savstarpēji kontrolē viens otru. Ir gadījumi, kad varas dalīšana starp valdību un Saeimu izpaužas vienkāršā šo abu valsts orgānu lēmumu pieņemšanā par vienu jautājumu, bet ir gadījumi, kad valdībai nākas savu nolēmumu taisīt likumprojekta formā, to iesniegt Saeimā, kura to tālāk skata vairākos lasījumos. Tā notiek ar budžeta likumprojektu. Līdzīgi Saeima rīkojas arī citos izņēmuma gadījumos, pēc satura pieņemdama administratīvo aktu, bet ietverdama to likuma formā un izmantodama likumdošanas procedūru (piemēram – likumi par pilsonības piešķiršanu kādai atsevišķai personai).Likumdošanas īpatnības šā visaugstākā valsts dzīvi regulējošā administratīvā akta pieņemšanas gaitā norāda uz to, ka izmanto tikai likumdošanas procedūru un likuma formu. Budžetu Saeimā pieņem ne trīs, bet divos lasījumos, to noraidot krīt valdība, deputātu priekšlikumi pirms otrā lasījuma vispirms tiek izskatīti valdībā un par tiem tiek pieņemts atzinums. Budžets ir valdības kā augstākā valsts izpildvaras orgāna administratīvais akts, kas ne tikai tiesiski, bet arī politiski nosaka to, kā nākamajā gadā dzīvos visa valsts. Bez valdības piekrišanas Saeima politiski nevar izdarīt nevienu grozījumu budžeta likumprojektā, valdības vietā lemt par tādām pārvaldes lietām kā investīcijas, garantijas u.c., balsojot pret valdības gribu var izraisīties politiska krīze. Kādas valdības frakcijas kopīgs balsojums ar opozīciju pēc būtības nozīmē neuzticības izteikšanu valdībai un tās iespējamu demisiju (nejaukt ar grozījumiem likumos, kuri pēc sava satura ir normatīvi, piemēram - nodokļu likumos, kur arī nevajadzētu piekopt steidzamību, pieņemot šos budžeta paketes likumus divos lasījumos). Pozīcijas deputātu «kvotu» iebalsošana budžetā jāuzskata par pretēju šī akta burtam un garam, kas, iespējams, radījis deputātiem maldīgu priekšstatu par likumdošanas kārtību budžeta jautājumos. Nepieļaujami ir iekļaut budžetā kādus tekstus ar normatīva rakstura norādījumiem un paskaidrojumiem – tiem vieta ir likumos. Viens no iemesliem, kādēļ budžets tiek pieņemts likuma formā ir tā attiecības ar citiem likumiem, kuros mēģināts regulēt nākošo gadu budžetus, paģērot iekļaut budžetā noteiktas kvotas – kādus precīzi noteiktus procentus, nesamazināšanu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielināšanu par inflācijas pieaugumu, piemēram – aizsardzībai, lauksaimniecībai, publiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, un tamlīdzīgi. Visi šie iepriekš likumos noteiktie «labās gribas vēlējumi», saduroties ar skarbo dzīves īstenību, parasti neiztur kritiku un valdība spriež pragmatiski. Šādas tiesības valdībai nodrošina budžetam piešķirtā likuma forma, ar ko, saņemot Saeimas piekrišanu, faktiski varas dalīšanas aspektā tiek nodrošināts valdības kā augstākā izpildvaras orgāna status, neatkarība un reizē tās kompetences ekskluzivitāte un neaizskaramība, kā arī budžeta prioritāte pār «labās gribas vēlējuma» likumiem.