Bet vai tiešām šāds sadārdzinājums atbilst patiesībai? Vai Veselības ministrijai būtu zāļu cenas jāsamazina administratīvām metodēm? Atļaušos nepiekrist un apgalvot pretējo — Latvijā zāļu cenas ir zemas un tam ir konkrēti pierādījumi. Tāpēc mēģinājumi jebkuriem līdzekļiem panākt zāļu cenu samazināšanu nav racionāli un ieguvumi nebūs pūļu vērti.
Šķietami sadārdzinās
Šā gada sākumā Zāļu valsts aģentūras (ZVA) nāca klajā ar ziņu, ka pērn, salīdzinot ar 2006.gadu, viena vidējā zāļu iepakojuma cena Latvijā pieauga par 17,1%. Kā iemesli tika minēta gan augstā inflācija, gan salīdzinoši dārgāko recepšu medikamentu īpatsvara pieaugums, gan jaunākās paaudzes medikamentu ienākšana tirgū, par kuriem pacientiem jāmaksā vairāk.
Cipars, protams, iespaidīgs. Taču ko tas faktiski parāda? Tikai patēriņa izmaiņas, jo ZVA iegūtie dati balstīti nevis uz konkrētu zāļu (iepakojuma, stipruma u.c.) cenas izmaiņu salīdzinājumu, bet gan uz zāļu vidējās cenas izmaiņām. Proti, kopējais 2007.gadā par zālēm iztērētais naudas daudzums izdalīts ar kopējo — pārdoto — iepakojumu skaitu.
Salīdzinājumam var minēt šādu piemēru: ja viena litra piena iepakojuma vietā pircēji sāktu pirkt divreiz dārgākas divu litru pakas un kāds, mēģinot aprēķināt piena cenas izmaiņas, izdalītu kopējo samaksāto naudu ar piena paku skaitu, secinājums būtu — piens kļuvis divas reizes dārgāks. Līdzīgi ir iznācis ar zāļu cenu izmaiņu vērtējumu, un spriest par zāļu cenu izmaiņām var tikai tad, ja salīdzina konkrētu iepakojumu un zāļu stiprumu cenu palielināšanās vai samazināšanās.
Zāļu cenas salīdzinot pareizi, rezultāts būtu pavisam cits — cenas būtu nevis palielinājušās, bet noteikti pat samazinājušās. To varu droši apgalvot, jo Latvijā, piemēram, ir faktiski zemākās cenas Eiropā tām zālēm, kas iekļautas zāļu kompensācijas sistēmā (lai konkrēto medikamentu tajā iekļautu, cena nedrīkst būt augstāka par vidējo no trim zemākajām citās ES valstīs, kā arī Igaunijā un Lietuvā).
Tāpēc pilnā mērā piekrītu Veselības ministrijas atziņai, ka iespējas tieši ierobežot zāļu cenu Latvijā lielā mērā ir izsmeltas — kā jau teikts, zāles ir faktiski vienīgā prece, kas Latvijā ir lētāka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.
Mazs tirgus
Vērtējot Veselības ministrijas (VM) centienus pastiprināt zāļu cenu uzraudzību, kas tāpat jau ir viena no stingrākajām Eiropā, jāsecina, ka atbildīgās valsts institūcijas sabiedrībai nav pietiekami skaidrojušas, kā veidojas zāļu cenas un kāpēc, piemēram, daļa zāļu, kas nav iekļautas zāļu kompensācijas sistēmā, ir dārgākas nekā citās Eiropas valstīs.
Kā cenu kāpuma vaininieki plašsaziņas līdzekļos tiek piesaukti gan zāļu ražotāji, gan vairumtirgotāji un aptiekas, aizmirstot, ka sadārdzinājumam ir virkne objektīvu iemeslu, kurus ietekmēt nav tirgus dalībnieku spēkos. Latvijā tas pirmām kārtām ir salīdzinoši mazais zāļu tirgus un augstās medikamentu tirgū ienākšanas izmaksas, kas mūsu valstī ir par 10—30% augstākas nekā vecajās ES valstīs. Tiek aizmirsts, ka ražotājam vairāk jāmaksā (vidēji uz vienu iepakojumu) par zāļu reģistrēšanu, uzturēšanu reģistrā, drošības pasākumiem un citu prasību izpildi, kas saistītas ar zāļu marķējumu, instrukcijām u.c.
Ne tur tiek "rakts"
Lai cīnītos pret zāļu cenu kāpumu, 2008.gada 28.februārī Valsts sekretāru sanāksme izsludināja apjomīgu Veselības ministrijas izstrādātu dokumentu — Informatīvo ziņojumu par iespējām efektīvāk regulēt zāļu iepirkumu izmaksas no valsts budžeta līdzekļiem un pastiprināt zāļu cenu uzraudzību. Diemžēl, balstoties uz pieņēmumu, ka zāles kļūst dārgākas, VM ierosina cenas iegrožot, veicot būtiskas izmaiņas virknē normatīvo aktu.
Viens no priekšlikumiem paredzēja sekmēt paralēlo zāļu importu.
Novērtējot ministrijas pūliņus, gribu norādīt uz vairākām problēmām, kuras var radīt ministrijas priekšlikumi. Pēc manis pārstāvētas asociācijas biedru domām, tie uz zāļu cenām neatstās būtisku iespaidu, taču var negatīvi ietekmēt pacientu veselību un zāļu lietošanas drošumu.
Apdraud konkurenci
Nav atbalstāma iecere atvieglot paralēlo zāļu importu. Tās ir zāles, kas iegādātas nevis tieši no ražotāja, kurš veic ražošanu un piegādes konkrētas valsts tirgum, bet no Eiropas Savienības licencētas vairumtirdzniecības firmas, kas veic piegādes paralēli ražotājam šim konkrētajam tirgum. Tā sauktās paralēli importētās zāles nereti ir vietējiem Latvijas iepircējiem (lasi — vairumtirdzniecības firmām) lētākas, jo zāļu cenas dažādos reģionos, arī Eiropā, var atšķirties vai arī balstās uz īpašām apjoma atlaidēm vai, iespējams, citu vienošanos. Tomēr jāsaprot, ka šo zāļu iepakojums sākotnēji nav bijis paredzēts Latvijas tirgum, tāpēc tas ir jāpārmarķē, aplīmējot iepakojumu ar tulkotu informāciju, un jānodrošina zāļu iepakojumā instrukcija valsts valodā. Lieki piebilst, ka nereti labumu no šādām "operācijām" gūst... tikai iepircēji, jo aptiekās šo medikamentu cenas īpaši neatšķiras.
Sekmējot paralēlo importu, kā to vēlas VM, tiks apdraudēts pacientu drošums, veselība, kā arī godīga konkurence. Jāatgādina, ka patlaban visa atbildība par zāļu drošumu gulstas uz zāļu ražotāja pleciem, kurš sedz pilnīgi visus izdevumus, kas saistīti ar zāļu uzturēšanu tirgū: reģistrāciju, kuras izmaksas plānots stipri paaugstināt, zāļu drošuma sistēmas uzturēšanu, zāļu iepakojuma izstrādi un nodrošināšanu speciāli Latvijas tirgum un informāciju par medikamentiem u.c. Savukārt paralēlā importa gadījumā visas darbības, kas saistītas ar zāļu iegādi, transportēšanu un izplatīšanu, veic lieltirgotājs bez zāļu ražotāja ziņas, un zāļu drošuma jomā likumi tam paredz ļoti minimālus pienākumus un praktiski nekādu atbildību pret zāļu lietotājiem.
Vēl viens risks, kas jāņem vērā — paralēlā importa gadījumā ražotājs vairs nevar plānot zāļu ražošanu vietējā tirgus vajadzībām. Tas nozīmē, ka patērētājiem jārēķinās ar zāļu iespējamu deficītu, jo regulāras zāļu piegādes nav paralēlo importētāju intereses. Sekmējot paralēlo importu, nav izslēgts, ka Latvija kādā brīdī negaidīti var palikt bez svarīgiem medikamentiem. To, cik tas var būt nepatīkami, izjutām šā gada pavasarī, kad ārstniecības iestādes paziņoja par ērču encefalīta vakcīnu izbeigšanos.
Tā vietā, lai zāļu cenu kāpumu apkarotu administratīvām metodēm, Veselības ministrija varētu padomāt par to, kā mazināt ar zāļu reģistrēšanas procedūru saistītās izmaksas, kas veicinātu jaunu medikamentu ienākšanu tirgū. Ne mazāk būtiski ir palielināt finansējumu kompensējamiem medikamentiem, kas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, joprojām ir ievērojami mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā.u