Baltijas jūrā patrulējošais krasta apsardzes kuģis Kristaps, saņemot ziņu par dižkareivja Edgara Ozoliņa (23) bojāeju, pirmdienas priekšpusdienā nolaida pusmastā savu karogu. Tas bija īpaši smags brīdis vienam no kuģa apkalpes locekļiem dižmatrozim Andrim Rumjancevam. Nemiernieku sarīkotajā sprādzienā Afganistānā bojā gājušais Edgars bija viņa skolas biedrs un draugs.
Puiši iepazinās Jēkabpils rajona Salas vidusskolā, kur Edgars sāka mācīties pamatskolas laikā. Viņš bija no mierīgajiem, labajiem un sirsnīgajiem puišiem, atminas klases audzinātāja Daina Sondore. Edgaram īpaši padevās vēsture un ģeogrāfija. Viņš bija draudzīgs un dzīvespriecīgs puisis. "Edgars mums parasti jautrību uzdzina. Vienmēr pateica ko tādu, ka mums visiem vajadzēja smieties," atminas klasesbiedrene Ināra Podoba. "Viņš bija ļoti izpalīdzīgs. Nekad neteica, ka nav laika," stāsta A.Rumjancevs.
Spējīgs izlūks
Pēc vidusskolas beigšanas Edgars iestājies obligātajā militārajā dienestā. Atšķirībā no drauga Andra, kurš bija sapņojis par karavīra dzīvi no bērna kājas, viņš tobrīd vēl nedomāja par militāro karjeru. Edgars gan atbilda visām karavīram nepieciešamajām dotībām, bija sportisks, neilgu laiku darbojies jaunsardzē.
Viņa uzskatus par bruņotajiem spēkiem mainīja nokļūšana karavīru apmācībās Alūksnē. Šeit viņš tika ieskaitīts izlūku vadā. Dienestam šajā vienībā karavīrus atlasa rūpīgi, viņiem jābūt fiziski sagatavotiem un motivētiem, saka kaprālis Valdis Locāns. "Tolaik šī bija gandrīz vienīgā vieta obligātajā militārajā dienestā, kur pamatīga slodze bija. Karavīrus riktīgi pa mežiem dzenāja," atminas Edgara pirmais komandieris. Pēc obligātā militārā dienesta beigām vairāku sakritību dēļ Edgars nolēma nepalikt NBS. Tūlīt nebija iespējams tikt pie dienesta vietas, atminas V.Locāns. Savu spēlēja arī vēl pirms gadiem četriem salīdzinoši nelielās algas NBS. Edgars atgriezās Salas pagastā un sāka strādāt plastmasas logu rūpnīcā tuvējā Jēkabpilī. Darbi Edgaram veicās, un viņam tika piedāvāts inženiera amats. Taču pāris gados situācija bija gājusi uz labo pusi arī bruņotajos spēkos. Algas kļuva lielākas. Arī draugi, kas bija palikuši armijā un tagad nebeidz sev uzdod jautājumus par līdzdalību Edgara liktens pavērsienos, mudināja atgriezties. Edgars kļuva par profesionālu karavīru.
Afganistānā dien arī V.Locāna brālis Sandijs. "Es pa telefonu aprunājos ar brāli. Karavīri jau rokas nenolaidīs. Viss būs kārtībā," par atmosfēru latviešu vienībā pēc sprādziena, kas prasīja Edgara dzīvību un vēl trīs puišus ievainoja, stāsta V.Locāns.
Taču satraukumu raisot tas, ka vardarbība ir pastiprinājusies arī līdz šim salīdzinoši mierīgajos Afganistānas ziemeļos, kur izvietoti latviešu karavīri. "Teikt, ka notikusi dramatiska situācijas pasliktināšanās nevar," teic Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs. Viņš uzsver, ka ik pa laikam arī šeit izvietotie karavīri bijuši pakļauti briesmām. Kā papildu apliecinājums bažām par situācijas pasliktināšanos tomēr varot kalpot pirmdien notikušā sprādziena raksturs. Līdz šim sprāgstvielas tika izvietotas uz ceļiem ārpus apdzīvotām vietām, savukārt šoreiz spridzeklis pirmo reizi eksplodējis pašā Meimenes pilsētā, uzsver E.Rinkēvičs.
Gods kalpot valstij
Edgara tēvs savu vecāko dēlu mēģināja atrunāt no došanās miera misijā, stāstīja NBS kapelāns Elmārs Pļaviņš. Tomēr puisis nebija atrunājams. Mājās palika jaunākie brāļi Jānis un Guntis.
Skolotāja D.Sondore pirms gada nejauši satika Edgaru Salā. Puisis bija apmierināts ar savu dzīvi. "Viņš man stāstīja, ka gatavojas misijai Afganistānā un stingri iet uz militāro karjeru. Edgars izskatījās tāds izaudzis un vīrišķīgs," atminas bijusī klases audzinātāja.
No Afganistānas Edgars draugam Andrim rakstītajās vēstulēs pauda apmierinātību ar misijas gaitu. "Pirms cilvēks sāk dienēt, viņam ir sev jājautā, vai viņš ir gatavs atdot dzīvību, cīnoties par valsti, par katra cilvēka dzīvību," stāsta A.Rumjancevs. Abi pārrunājuši šos jautājumus ar Edgaru. "Viņa atbilde bija: vienmēr, un lai kur viņš cīnītos, lai kaut vai viens cilvēks būtu izglābts, viņš tikai priecātos, ka būtu spējis kādu glābt un palīdzēt. Tas man viņā patika vislabāk," atminas Andris. Viņi abi vienmēr bijuši pagodināti kalpot valstij.
Andris neslēpj, ka arī Edgaru daļēji motivēja nauda un tieši misijās karavīri var nopelnīt daudz vairāk. "Edgars, tāpat kā citi, gribēja labāk dzīvot, automašīnu nopirkt," saka skolasbiedrs. To, ka Edgaram armija bija kas vairāk nekā tikai naudas pelnīšanas vieta, liecina arī viņa profils draugiem.lv, kur puisis bijis pievienojies dažādām ar militārismu, ieročiem un vēsturi saistītām grupām. Zem viņa fotoattēla bija uzraksts another day goes by (vēl viena diena aizvadīta — angļu val.). Lai cik liels būtu aicinājums, karstajos punktos dienošie puiši skaita dienas un gaida, kad beidzot brauks mājās.
Kad parādījās pirmās ziņas par Afganistānā bojā gājušo, lielākā daļa paziņu cerēja, ka tas nav Edgars. "Latvijā ir tik daudz Edgaru Ozoliņu. Es tiešām cerēju, ka tas nav viņš," teic bijusī klases biedrene Ināra. Taču viņai, tāpat kā D.Sondorei, nācies apjaust rūgto īstenību vakara TV ziņu pārraidēs, kad parādīta bojā gājušā bilde. "Tas bija mūs Edgars. Tikai daudz pieaugušās un nobriedušāks," nosaka Ināra.
Pirmdienas pievakarē Edgara bildes kopā ar vecākiem apskatīja arī kapelāns E.Pļaviņš, kurš ieradās mierināt ģimeni. "Mēs skatījāmies bildes no bērnības laikiem un dienesta, to laiku pārrunājām," stāsta kapelāns. Jo īpaši smagi mazdēla bojāeju pārdzīvojot vecvecāki. Jau tuvākajās dienās ģimene sagaidīs savu Edgaru mājās. Sestdien viņus guldīs zemes klēpī. Būs aizvadīta vēl viena diena.