Civilizēta saruna

Tas var šķist acīmredzami, taču nav vispārpieņemts. Civilizāciju dialoga ideja parasti tiek labi atspoguļota presē, taču dažkārt to arī izsmej. Elijas Barnavi nesen publicētās esejas Nāvējošās reliģijas (Les religions meurtri?res) nobeiguma daļas virsraksts ir Pret civilizāciju dialogu. Viņa arguments ir nesamierināms: "Ir civilizācija, no vienas puses, un barbarisms — no otras. Dialogs starp tām nav iespējams." Taču, ciešāk paraugoties uz šo argumentāciju, tūdaļ kļūst redzams Barnavi apgalvojuma trūkums. Vārdu "civilizācija" un "kultūra" nozīme ir ļoti atšķirīga, kad tie tiek lietoti vienskaitlī un daudzskaitlī. "Kultūras" (daudzskaitlī) ir dzīvesveidi, kādus piekopj dažādas cilvēku grupas, un tie satur visu, kas ir kopīgs grupas locekļiem: valodu, reliģiju, ģimenes struktūru, diētu, apģērbu un tā tālāk. Šajā nozīmē "kultūra" ir aprakstoša kategorija bez jebkāda sprieduma par vērtību. Turpretim "civilizācija" (vienskaitlī) ir vērtējoša morāla kategorija — pretstats barbarismam. Tāpēc dialogs starp kultūrām civilizācijai ir ne vien svētīgs, bet arī būtiski svarīgs. Bez tā nav iespējama nekāda civilizācija. Pretēji tam, ko apgalvo "civilizāciju sadursmes" idejas proponenti, dažādu kultūru sastapšanās parasti notiek viegli un mierīgi, jo mēs esam tām psiholoģiski sagatavoti. Ikviens cilvēks ir vairāku kultūru produkts, pat ja viņš nekad nav atstājis savu dzimteni, jo kultūra nav tikai nacionāla vien. Mēs visi sevī nesam mūsu dzimuma, vecuma grupas, pārticības, šķiras un darba kultūru. Šāds kultūru daudzums mums parasti nerada problēmas, jo pāreja no viena kultūras koda uz otru ir cilvēka universāla spēja. Galu galā mēs taču nerunājam vienādi ar visiem cilvēkiem, kurus mēs sastopam dienas gaitā. Vēl vairāk, ar noteiktu teritoriju saistītās kultūras nekad nav pilnīgi "tīras". Paraugieties, cik tālu vien varat, tādas valsts kā Francija vēsturē, un jūs tajā atradīsiet saskarsmi starp dažādām ciltīm un etniskajām grupām un tātad arī dažādām kultūrām: galliem, frankiem, romāņiem un daudziem citiem. Visur, kur vien mēs raugāmies (izņemot varbūt dziļās ielejas Jaungvinejā, kur mazpazīstamas ciltis joprojām varbūt ir izolētas cita no citas), mēs redzam vienīgi jauktas kultūras. Taču, kamēr dažas kultūras lepojas ar savu daudzveidību, citas mēģina to slēpt. Kultūru dialoga jēdziens dažkārt šķiet esam mākslots vai arī tikai veltīga cerība, jo mēs no tā prasām neiespējamo: atrisināt uzliesmojušus politiskos konfliktus. Lai cik labdabīgs būtu dialogs, tas nevar atrisināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēku pārvietošanās brīvību vai dalīšanos teritorijā un dabas resursos. Politika un kultūra nedarbojas vienā un tajā pašā līmenī: pirmā nosaka darbību, otra ietekmē mentalitāti; pirmā risina avārijas situācijas, bet otrai var būt vajadzīgas paaudzes, lai iegūtu rezultātu. Mums jāstrādā pie šāda tipa dialoga, sākot ar vienkāršām un pieticīgām iniciatīvām. Mums vairāk jātulko citu valstu idejas un literatūra, jādod iespēja universitāšu studentiem ilgāk uzturēties ārvalstīs, intensīvāk jāmāca svešvalodas un jāveicina citu kultūru pētījumi, un jāsalīdzina nacionālās atmiņas (teiksim, Francijas un Alžīrijas). Kaut kas līdzīgs jau tiek darīts Eiropas Savienībā, taču tas jādara arī citur — Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Indijā, Ķīnā, Japānā un Latīņamerikā. Vislabākais veids, kā sākt dialogu, ir ignorēt klišejas un vispārējus apgalvojumus un to vietā veicināt cilvēku tikšanās. Pašlaik politika ieņēmusi vissvarīgāko vietu. Tomēr, raugoties no cita viedokļa, dialogs gūst pārsvaru pār karu un stūrgalvīgo vēlēšanos aizsargāt to, ko cilvēks uzskata par savu identitāti, jo tas mūs tuvina cilvēces aicinājumam. Rakstnieks Andrē Švarcs-Barts mēdza stāstīt: reiz galvenajam rabīnam jautāja, kāpēc stārķis, kura nosaukums ivritā ir hassada (mīlošais), jo viņš mīl savējos, tiek uzskatīts par netīru putnu. "Tāpēc, ka tas dāvā savu mīlestību vienīgi savējiem," atbildēja rabīns. *Cvetans Todorovs ir Nacionālā zinātnisko pētījumu centra Parīzē pētījumu goda direktors un daudzu vēsturei un kultūrai veltītu grāmatu autors Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences