Likums piedzīvojis piecu gadu ilgu nemainību, precizējumus, pēdējos divos gados — būtiskas pārmaiņas. Izņemot pēdējos 2006.gada grozījumus, izmaiņas atklātuma normatīvā regulējumā līdz šim vērstas uz tā diversificētāku, plašāku nodrošinājumu.
Diemžēl tiem, kuri ir meistari pilināt darvu medus mucā, miera nav. Tā jāsecina, lasot 2008.gada 15.septembra valdības projektu Grozījumi Informācijas atklātības likumā. Kabinets iecer būtiski ierobežot objektīvās patiesības noskaidrošanas iespējas tiesā tieši informācijas atklātības lietās. Grozījumu pieņemot, tiesa drīkstēs noskaidrot faktiskos apstākļus tikai vienreiz, skatot vien Administratīvajā rajona tiesā (bez apelācijas), ne divreiz kā iepriekš. Bet juridisko pusi — divas reizes (arī kasācijā Senātā), ne trīsreiz kā līdz šim. Ilustrējot sekas, iedomāsim pirmās instances tiesu, pieļaujot kļūdu faktos (neizprasīs dokumentus, kāds sniegs neīstu papīru, nepilnīgu liecību). Lietu izspriedīs, balstoties uz nepareiziem faktiskiem apstākļiem. Sekas — prettiesisks spriedums. Tādu atcels? Ticamāk, nē. Kasācijā vērtē materiālo normu piemērošanu, procesuālo — ievērošanu, balstoties uz iepriekšējās instances nodibinātiem faktiem. Nepareizs spriedums var stāties spēkā, pat nerosinot kasācijas tiesvedību, ja "nav nozīmes judikatūras veidošanā". Lietā par augstākās iestādes (ministrijas) aktu faktu pārbaude tiesā notiks pirmo un vienīgo reizi.
Viedoklis projekta anotācijā: "Šīs lietas lielākoties nav saistītas ar būtisku personas interešu ierobežojumu. [..] ir salīdzinoši vienkāršas un parasti nav saistītas ar būtiska kaitējuma vai apdraudējuma radīšanu personas vai sabiedrības interesēm. [..] šo lietu izskatīšana visās trijās tiesu instancēs nav lietderīga un ir pretrunā ar procesa efektivitātes principu." Informācijas atklātības likumu piemērot tiešām var samērā vienkārši. Likums skaidrs; piemērošana, ja vien grib, nerada īpašas problēmas. Ar nelielām iemaņām jurisprudencē informācijas atklātība grūtības nesagādā. Cita lieta, vai praksē visai birokrātijai ir šīs prasmes un vēlme ievērot. Cita — vēl augustā Senāts atzina, ka atsevišķās informācijas lietās pat blakus sūdzība skatāma mutvārdos tieši sarežģītības dēļ.
Apšaubāma ideja, ka publiskās informācijas pieejamība ir nesaistīta ar būtisku personas interešu ierobežojumu, kaitējuma radīšanu. Pavisam aplam, ka skatīšana trijās instancēs esot pretrunā ar efektivitāti. Informācijas atklātība ir gan pamatbrīvība — vārda brīvība (Satversmes 100.pants) —, gan valsts tiesiskuma un demokrātiju nodrošinošs līdzeklis. Kā pamatbrīvība informācijas atklātība nozīmē to, ka ik cilvēks dzimst ar tiesībām brīvi meklēt, saņemt un izplatīt informāciju. Šī brīvība nodrošina indivīda dzīves kvalitāti, jo ir cilvēka un tā apkārtējās vides izziņas nodrošinājuma pamats. Tā kalpo arī kā tiesisks instruments citu tiesību un brīvību satura izziņai, lai varētu jebkuras no tām izmantot un aizstāvēt. Apjoms, kādā valsts nodrošina šīs pamatbrīvības īstenošanas iespējas, raksturo valsts tiesisko iekārtu, režīma ietekmi uz dzīves kvalitāti.
Pētnieki brīvu informācijas apriti uzskata par laikmetīgas apspriešanās demokrātijas (J.Habermāsa, Dž.Rolza, J.Koena izpratnē) pamatvērtību un rīku tās uzturēšanai (sk. McBride, C., Journal of Political Ideologies, 8, 2003). Demokrātismu stiprinošā sabiedrībā neiešautos prātā tieši atklātības izvērstu aizsardzību uzskatīt par īpaši nelietderīgu.
Lai valsts nodrošinātu informācijas atklātību, nepietiek ar starptautisko aktu ratifikāciju. Informācijas atklātība kā cilvēka dabisko tiesību daļa un starptautiski atzīta cilvēka pamatbrīvība uzliek valstij konkrētus pienākumus, t.sk. izveidot efektīvu šo tiesību aizsardzības sistēmu, kas ietver iedarbīgu kaitējuma novēršanas un atlīdzības nodrošinājumu aizskāruma gadījumā, pienākumu veikt vajadzīgo, lai aizskārumi nākotnē neatkārtotos.
Aizsardzība tiesas ceļā ir minimums, turklāt Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) liek "veicināt aizsardzības iespējas tiesā", arvien palielināt tiesā aizsargājamo no attiecīgās cilvēktiesības izrietošo tiesību apjomu. Atslēgvārds cilvēktiesību aizsardzībā ir "efektivitāte". Ja tiesas darbs nav efektīvs, valsts nepilda pienākumu nodrošināt efektīvu cilvēktiesību aizsardzību (sk. ?akici v. Turkey). Ievērojot atklātības nozīmi demokrātijas īstenošanā, jārada ātrs, kvalitatīvs un vairākkārtējām kontroles iespējām pakļauts process. Informācijas plūsma nedrīkst nokļūt ķīlnieces lomā gadus gariem aizsardzības pasākumiem (sk. Frydlender v. France). Svarīgi ir pārliecināties, ka kļūdu iespējamība demokrātijai svarīgas pamatbrīvības aizsardzības procesā samazināta līdz minimumam (sk. Cubber v. Belgium).
Valstīm jārēķinās, ka pašu nacionālais regulējums var būt iemesls, kādēļ jānodrošina plašāks cilvēktiesību saturs un aizsardzības iespējas, lai arī valsts atzīti starptautiski cilvēktiesību dokumenti garantē šaurāku saturu, ierobežotākas aizsardzības iespējas. Beidzot jāzina fundamentāls princips, ka, atzīstot noteiktu cilvēktiesību līmeni, valsts turpmāk nevar atteikties no tā turpmākas uzturēšanas (sk. Nowak, M., 2005, 61.—62.lpp.). No Pakta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izrietošais pienākums uzturēt, ja ne veicināt cilvēktiesību līmeni neliedz valstij mainīt kādas cilvēktiesības īstenošanas nosacījumus, tomēr izmaiņas nedrīkst sašaurināt cilvēktiesības saturu, īstenošanas apjomu vai arī samazināt iespējas aizsargāt cilvēktiesības.
Sistēma ir neefektīva, ja tiesas aizsardzības gadījumā likumā teikto 15 dienu vietā, ziņas var iegūt pat ne pēc mēnešiem, bet gadiem. Taču, likvidējot apelāciju, neuzlabojas konstitucionāli nostiprinātas pamatbrīvības aizsardzība, bet statistikas aile, kur piecu gadu vietā būs kādi trīs.
Vai valdībā pamanīja, ka par nelietderīgu, efektivitātei pretrunīgu uzskata arī plašu vides informācijas pieejamības aizsardzību? Svītros arī Satversmes 115.pantu?
Iespējams, absurda īstie motīvi ir mīkstināt draudošo atbildību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par administratīvo tiesu fatālu neefektivitāti. Pieķeroties cerībai, ko dod atsevišķi ECT spriedumi, kur tiesu sistēmas efektivitāti mēra arī procesa ilgumā visās instancēs. Tikai procesuāli vājinot patiesības noskaidrošanu atklātības lietās, ne sistēma top iedarbīgāka, ne Latvija stiprāka.