Devalvācija un maldu ceļi
Skatoties makroekonomiski, Latvijas ekonomika ir piedzīvojusi strukturālas pārmaiņas, kuru rezultāts ir ilgtermiņā izdzīvot nespējīga IK (iekšzemes kopprodukta) struktūra — 2008.gadā vairāk nekā 50% bija tādi sektori kā spekulācijas ar nekustamo īpašumu, ilgtermiņā patērējamās preces, finanšu starpniecība, kā arī transports un noliktavu bizness. Tās ir sekas politiķu un ierēdņu izvairīgai ekonomiskajai politikai un laupītājiem tipiskai attieksmei pret valsts attīstību, neveicinot ieguldījumus ekonomikas reālajos sektoros. No mikroekonomikas viedokļa raugoties, Latvijā ražošanas sektorā ir viens no zemākajiem darba ražīguma līmeņiem Eiropas Savienībā. Mums ir problēmas ar standartizāciju, zudumiem un kvalitāti. Nepietiekami investēts jaunās iekārtās, tehnoloģijās un biznesa attīstībā. Protams, ir izņēmumi. Latvijas biznesa vidē joprojām eksistē "mēs nenodarbojamies ar biznesu. Mēs nokārtojam lietas" kultūra, kas atšķiras no Rietumu loģikas. Lielākā daļa no Latvijas uzņēmumiem ir nelieli, kas nevar iegūt ekonomiju uz apjomiem.
Devalvācijas sekas
Atskatoties vēsturiski, jāpiekrīt, ka lata reālais maiņas kurss ir pārvērtēts* un ka gandrīz fiksēto maiņas kursu, proti, tas it kā nav fiksēts, bet ekonomiskais rezultāts ir tāds, it kā tas būtu fiksēts, Latvijas Banka labāk nekad nebūtu ieviesusi, jo tā rezultāts parasti ir krīze**. Tāpat ir taisnība, ka pārvērtēta valūta mazina valsts eksportspēju, kopumā ietekmējot ekonomisko aktivitāti. Tomēr, ņemot vērā citu priekšnosacījumu trūkumu ilgtspējīgai Latvijas attīstībai, tiešās devalvācijas sekas, visticamāk, būs šādas.
Latvija importē lielāko daļu no valstī patērētā. Devalvācija nekavējoties radīs inflāciju, padziļinot recesiju. Inflācija nozīmē mazākas reālās algas. Latvijas gadījumā to rezultāts būs laupīšanu, zādzību, alkoholisma un pašnāvību pieaugums. Tāpat tas palielinās emigrāciju, palielinot kvalificēta darbaspēka trūkumu un vēl vairāk apgrūtinot jauna biznesa sākšanu.
Tā kā lielākā daļa no izejmateriāliem tiek importēti, devalvācija būtiski palielinās arī ražojošo un pakalpojuma sektoru izmaksas, būtiski samazinot vai pat pilnībā neitralizējot devalvācijas rezultātā mākslīgi iegūto konkurētspēju.
Latvijas produktivitāte ir viena no zemākajām ES, ietekmējot Latvijas eksportspēju. Citu valstu pieredze rāda, ka spēcīga devalvācija samazina privātā sektora investīcijas. Šajā gadījumā devalvācija drīzāk kalpos kā bremzējošs faktors kopējām investīcijām, t.sk. inovācijās. Tā kā joprojām pastāv būtiskas atšķirības ES un Latvijas energoresursu izmaksās un darba algās, zemā konkurētspēja ir efektivitātes trūkums vai augsto peļņas normu sekas. Konkurētspēja ir jāiegūst ar reālu produktivitātes uzlabošanu un peļņas normu samazināšanu.
Latvijas privātā sektora ārējais parāds ir ~70% no IK, tai skaitā uzņēmumu ārvalstu valūtu atvērtām pozīcijām divreiz pārsniedzot mājsaimniecību parādus. Ja devalvācija notiktu par 15% (paliekot Māstrihtas kritēriju robežās), tas palielinātu privātā sektora tīro ārvalstu valūtu pozīciju par 11% no 2008.gada IK — divas trešdaļas uzņēmumiem un vienu trešdaļu mājsaimniecībām. Privātais patēriņš būtiski samazinātos, nekustamā īpašuma cenas vēl kristos, aizdevumu apkalpošanas izmaksas pieaugtu, un pircēju uzticība pasliktinātos.
Šeit minēto problēmu dēļ devalvācija būtu vēlama tikai kā ļoti stingras ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības veicināšanas politikas sastāvdaļa. Turklāt devalvācija jau tagad Latvijā notiek caur pēdējo mēnešu recesiju, deflāciju, algu samazināšanu un bezdarba pieaugumu. Šī tendence pastiprināsies vēl vairāk pēc vasaras. Deflācija un ekonomiskā recesija jau samazina mūsu relatīvās cenas starptautiskajos tirgos.
Tāds pats efekts būtu bijis tiešai devalvācijai, un tas ir tieši tas, par ko SVF un Latvijas valdība ir vienojusies. Paša SVF vārdiem: "Reālā maiņas kursa pārvērtēšana īstermiņā jāatrisina ar recesijas palīdzību, ilgtermiņā saglabājot ļoti lēnu izaugsmi."
Kā attīstīties?
Tajā pašā laikā Latvijai būtu nepieciešama reāla ekonomiskā attīstība, nevis lēna izaugsme. Tādēļ arī ir vajadzīgs jauns attīstības modelis. Pirmais, kas būtu jāpaveic, ir nodokļu reforma. Latvijas nodokļu sistēma ir pavisam ačgārna. Tā ir jāmaina, jāvienkāršo, un jāsamazina nodokļi reālajiem sektoriem un darbaspēkam, tā vietā ieviešot nodokļus nekustamā īpašuma biznesam un īpašumam, kapitāla pieaugumam un dabiskajiem monopoliem. Jāievieš nodokļu atlaides jauniem uzņēmumiem inovatīvajās nozarēs vai ar inovatīvām tehnoloģijām. Jāatvieglo jaunu uzņēmumu izveidošana, gan padarot to lētāku, gan ātrāku. Jāsamazina birokrātija ne tikai saistībā ar jaunu uzņēmumu izveidošanu, bet ar uzņēmējdarbību kopumā. Valstij jāveicina jaunas investīcijas, nodrošinot infrastruktūru, atļaujot investoriem par velti izmantot valsts īpašumā esošu zemi tehnoloģisko un industriālo parku veidošanai. Pēc Parex bankas nacionalizācijas Latvijai ir divas valsts īpašumā esošas bankas. Būtu vēlams koncentrēt visas komercoperācijas vienā bankā, vēlams Parex, un pārveidot valsts īpašumā esošo Hipotēku banku par Investīciju un attīstības banku, kurai jāveicina sociālekonomiskā attīstība. Kā attīstības bankai tai būtu jāīsteno mērķprogrammas tādu uzņēmumu izveidošanai un attīstībai, kas ražo inovatīvus produktus vai izmanto inovatīvas tehnoloģijas. Kreditēšana jāveic pēc viszemākajām iespējamām procentu likmēm, nodrošinot stingru uzraudzību pār kredītu piešķiršanas procesu. Visbeidzot, līdzīgi kā to ir paveikusi Slovākija un Slovēnija, Latvijai ir jārada īpašas motivācijas programmas tiešo ārzemju investīciju piesaistei. Šajā jomā pēc šo valstu parauga daudz aktīvāk jādarbojas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai.
Šie ir tikai daži iespējamie ekonomiskās attīstības programmas piemēri. Tā kā Latviju pārvalda kleptoparazīti, kas ir sagrābuši valsti, taču joprojām nav sapratuši — ja parazīts nogalina savu upuri, tad arī paši ir pakļauti nāvei, nepieciešamās reformas visu laiku tiek atliktas. Iespējams, ka paši kleptoparazīti nesaskata tajās savu personīgo ieguvumu. Ir svarīgi saprast, ka politiķi un ierēdņi ir atbildīgi par to, kas notiek valstī. Latvijas problēmas ir arī pēdējos gados izmantotās aplamās neoliberālās politikas sekas. Patlaban paļauties uz devalvāciju kā automātisku risinājumu visām mūsu ekonomikas problēmām ir šīs neoliberālās politikas turpinājums, kas objektīvi nevar rezultēties ilgtspējīgā Latvijas ekonomikas attīstībā.4
* Reālais maiņas kurss ir nominālais kurss, kas koriģēts ar inflāciju. Tas ir precīzāks rādītājs nekā nominālais maiņas kurss. Tādējādi, salīdzinot ar 2005.gadu, brīvā valūtas kursa režīma apstākļos Latvijas latam drīzāk būtu bijis jābūt devalvētam par aptuveni 20% pret eiro.
** Valstis, kurās bija ieviests fiksētais valūtas kurss un kuras piedzīvoja nopietnas krīzes, ir Argentīna, Brazīlija un Taizeme deviņdesmitajos gados.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.