Tomēr tā īsti jau nav ko pārmest. Pirmkārt, tāpēc, ka arī amatpersonai ir tiesības uz savu subjektīvu viedokli. Otrkārt, abām pusēm ir savi vērā ņemami argumenti. Āboltiņai un Dombrovskim ir taisnība, aicinot nobalsošanā piedalīties ar savu «pret», jo, ja mēs to nedarīsim, Latvijas valsts un latviešu valodas pretinieki to pamanīsies iztulkot kā piekrišanu viņu mērķiem klusējot vai vismaz kā zīmi tam, ka latviešu valodai nekas nedraud utt. Bērziņam savukārt ir taisnība, aicinot balsojumu ignorēt, jo it kā jau tiešām nav vērts nolaisties līdz pretinieka līmenim, turklāt mobilizēšanās abās pusēs strīdu par valodu diezgan viegli var pārcelt plašākā frontē.
Un tomēr Latvijas politiskajai elitei vajadzētu nonākt pie kopsaucēja - par laimi, laika pietiek. Jo pretējā gadījumā, ņemot vērā, ka argumenti tiešām saprotami, vieni izvēlēsies piedalīties, citi - nē, pa burzmu pastrīdoties vēl paši savā starpā, bet rezultāts būs, kā saka, ne šāds, ne tāds. Ja atļauts prognozēt, referenduma aizstāvji tuvāko mēnešu laikā paši ar savu rīcību, izteikumiem dos pietiekami daudz iemeslu, lai «pret» nometne spētu vienoties.