Dinozauri ir šeit. SestDiena meklē politiskās ilgmūžības noslēpumu

Piemēram, kultūras darbinieki bija parakstījuši vēstuli par to, cik svarīgi ir, lai arī turpmāk kultūras ministre būtu Dace Melbārde (NA). Savukārt par Edgaru Rinkēviču (JV) man patīk kāda politikas ziņu žurnālista joks: "Ienāk Bordāns istabā un prasa Vienotībai: "Valdībā gribat?" Vienotība saka, ka gribot. "Nu OK, tad Rinkēvičs ārlietu ministrs. Visu gaišu!"" 

Dzīvē gan beigu beigās pēdējais istabā ienāca Krišjānis Kariņš un Jaunā Vienotība, kas pirms vēlēšanām atradās pirmsnāves stāvoklī, bet nu vada valdību un tai ir veseli trīs ministri.

Taču kas ir Latvijas ilglaicīgāko ministru noturības noslēpums? Profesionalitāte un īpašas prasmes vai tomēr tikai māka piemēroties un locīties līdzi, kā vajag? 

Kāds politisko kampaņu veidotājs SestDienai atzina, ka principā jau šie ministri varētu būt jebkādā "latviešu" partijā, jo tie īsti nedemonstrē kādu īpašu viedokli vai pozīciju. Cits praktiskās politikas pārzinātājs izceļ, ka ilgdzīvotājus raksturo spēja neaplipt ar visādiem nesmukumiem, taču tas nenozīmējot, ka tādu nav.

Lai būtu pilnīga skaidrība: "ministru dinozauru" kompānijai šajā valdībā SestDiena pieskaita četrus – ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (JV), kultūras ministri Daci Melbārdi (NA), zemkopības ministru Kasparu Gerhardu (NA) un finanšu ministru Jāni Reiru (JV). Turklāt pēdējie divi no pieminētajiem paspējuši sabūt pat vairāku ministru amatos.

Pieredzējušākais Kariņa valdības ministrs, saskaitot visus lielumus, gan neapšaubāmi ir Rinkēvičs. Viņš ārlietu ministra pienākumus bez pārtraukumiem pilda kopš 2011. gada 25. oktobra. Cits no pieredzējušo vidus Gerhards SestDienai slavē Rinkēviču kā profesionāli ar lielu pieredzi. Esot bijušas tādas situācijas, kad īsti nevar saprast, ko darīt tālāk, – tad visi skatoties uz Rinkēviču, un viņam parasti esot risinājums. Prasu Gerhardam, vai tas nozīmē, ka Rinkēvičam ir tāda kā pieaugušā loma valdības "ģimenē"? Bet Gerhards nav nasks uz jokiem.
 

Rekordists arī Eiropā

Cits ilgdzīvotājs – Edgars Rinkēvičs – uzsver, ka politiķa garā mūža noslēpums ir saistīts ar divām lietām. Pirmkārt, jāspēj saglabāt savu politisko pārliecību un darīt lietas, kas daļai varētu arī nepatikt, taču vienlaikus parādīt zināmu konsekvenci. "Tātad neraustīties," secina ministrs. Otrkārt, politiķis tomēr ir profesija un tas tā būtu arī jāuztver. "Mums vienmēr ir liels pieprasījums pēc jaunām sejām, bet beigu beigās mēs redzam, ka ne vienmēr labs uzņēmējs vai mākslinieks būs labs politiķis," viņš norāda. Arī tas, ka politiķis jau zina un saprot politikas mehānismus, palīdz noturēties ilgāk.

Vai Rinkēvičam neapnīk? Piemēram, garajā valdības veidošanas procesā Vecrīgā klīda runas, ka viņam esot apnikušas ārlietas un viņš gribētu būt aizsardzības ministrs. Ministrs to noliedz. "Es jau esmu pieradis pie tā, ka šādas ziņas tiek palaistas kādu savdabīgu politisku mērķu labā," saka ministrs. Viņš arī atgādina, ka, piemēram, 2018. gadā tika izplatīti stāsti, ka ārlietu nozares vadītājam darbs apnicis un viņš būšot jaunais SAB vadītājs. Ja man kā raksta autorei būtu jāsniedz savs dīvāna politologa vērtējums, Rinkēvičs, salīdzinot ar citiem ilgmūžīgajiem politiķiem, atstāj iespaidu, ka viņam darbs visnotaļ patīk un sagādā prieku. Tāpat arī viņš vienkārši ir labāk apguvis small talk tehniku un atšķirībā no daudziem citiem adekvāti reaģē uz jokiem.

Tomēr stāstu par to, ka Rinkēvičs šoreiz apspriests arī kā iespējamais premjera amata kandidāts, ministrs uzreiz nenoliedz. "Jā, vienu brīdi bija diskusijas par to, kurš varētu būt kandidāts Kariņa kunga vietā gadījumā, ja netiktu izpildīts viens no viņa pamatnosacījumiem – pietiekami liels vairākums parlamentā," atgādina Rinkēvičs. Decembrī bija brīdis, kad iesaistītie runāja par faktiski mazākuma valdību ar 50 balsīm, jo nebija skaidrības, kas notiks ar KPV LV. Tomēr pieredzējušais politiķis arī piebilst, ka, viņaprāt, šādā situācijā priekšroka būtu bijusi jādod Arvilam Ašeradenam kā Vienotības vadītājam.

Rinkēvičs politikā ienācis no valsts pārvaldes. Lai gan, protams, interesants ir fakts, ka viņa pirmā darbavieta bijusi Latvijas Radio, kur ministrs bijis ārzemju ziņu korespondents. 

Rinkēvičs bija Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs laikā, kad Latvija svinēja savu deviņdesmito gadadienu. Viņa kolēģis Gerhards to īpaši izceļ, jo tolaik ballīti organizējusi tieši Aizsardzības ministrija, un Rinkēvičs spējis to izdarīt labi.

Rinkēvičs pats akcentē, ka ārlietu ministra amatā varbūt grūtāk ir redzēt sava darba augļus. Aizsardzības jomā pilnie grozi redzami ātrāk, taču, esot ministra amatā tik ilgi, sadarītais jebkurā jomā pamazām atklājas.

"Man bija prieks, ka es no A līdz Z varēju redzēt, kā Latvija pievienojas OECD. Mēs sākām 2012. gadā, aktīvi lobējot, lai mūs uzaicina, un beidzām 2016. gadā ar līguma parakstīšanu. Un man bija prieks, ka kopā ar citām Baltijas valstīm mēs tomēr varējām panākt būtisku NATO klātbūtni šeit. Tagad tas liekas pašsaprotami, taču līdz 2014. gadam tā bija vienkārši sišanās atvērtās durvīs. Tas nav tik vienkārši, un tas varēja būt arī citādi, ja mēs nebūtu rīkojušies aktīvi," tā ministrs.

Rinkēvičs šobrīd ir otrs ilglaicīgākais ārlietu ministrs arī Eiropas Savienībā un NATO. Vēl vairāk pieredzējis ir vien Luksemburgas kolēģis Žans Aselborns, kurš savus pienākumus pilda kopš 2004. gada. "Ja tu esi ilgāk amatā, tavas iespējas būt sadzirdētam gan Eiropas, gan NATO diskusijās tikai pieaug," ir pārliecināts Latvijas pārstāvis. Bieži dažādos pasākumos abi "mūžīgie" ministri sēžot kopā un mēdzot pasmieties, ka viss mainās, taču, lūk, ir divas stabilas vērtības. Nereti Latvijas ministram tad ir iespēja kaut ko paskaidrot, atgādināt lielāku un ietekmīgāku valstu ārlietu ministriem. Tāpat Rinkēvičam šķiet, ka pieredze palīdz valdības darbā, taču ir labi, ka ir arī jaunie ministri, jo ir svarīgi neiekrist tādā "visu zinu!  attieksmē.

Vai ir bijušas situācijas, kad, šķiet, ir par traku un jāiet mājās? Ministrs atzīst – par konkrētām situācijām būtu jāpadomā, tomēr, protams, mēdz uznākt dusmas vai vēlme izsaukties: "Bet es taču brīdināju!" Dusmas, piemēram, uzdzina tā saucamie tikumības grozījumi, kas, ministraprāt, bija 1:1 nokopēti no Krievijas un vilka atpakaļ kopienā, no kuras viņš visu apzināto mūžu ir gribējis Latvijas valsti dabūt prom. Arī tagad priekšā tādi jautājumi, piemēram, par Stambulas konvenciju.